Šis ir īpašs gads. Arī Jāņi šogad būs īpaši. Ņemot vērā izveidojušos situāciju un ar to saistītos īpašos noteikumus, asociācija “Luksemburga–Latvija” ikgadējo Jāņu pasākumu ierastajā formātā neorganizēs. Šogad svinēsim individuāli un ievērosim noteiktos ierobežojumus.
Jāņu noskaņas radīšanai un Līgo nakts gaidās piedāvājam divas jautras ekspresintervijas ar vienu no Luksemburgā dzīvojošajām Līgām un Zārburgā (Vācija) dzīvojošo Jāni.
Līga Driķe ir latviešu filoloģe, kam patīk dialektu un izlokšņu daudzveidību pētīt, bet darba mūžs pagājis, vai nu korektūras lasot, vai skolas bērniem latviešu valodu un literatūru mācot. Viņai ļoti patīk adīt, lasīt, ceļot, nezināmo izzināt un jaunas lietas apgūt. Šoruden Līga būs pabeigusi savu darba dzīvi Luksemburgā un dosies mājup uz Latviju. Laiks kaut kā nemanot paskrējis gan darba steigā, gan sestdienas skoliņas aizsākumos, gan Sāntāpšļa pasaules apadīšanas darbos, gan Aspazijas un Raiņa trimdas gaitu izzināšanā Raiņa un Aspazijas Kastaņolas kluba (RAKK) rosībā. Latvijā vēl daudzi darbi gaidās padarāmi, kā arī varēs vairāk laika veltīt saviem 7 mazbērniem.
Savukārt Jānis Porietis – Latvijā pazīstams komponists, daudzu kora un bērnu dziesmu un instrumentālo skaņdarbu autors, ilggadējs Latvijas Radio Mūzikas redakcijas skaņu režisors, pēc tam arī Cēsu mūzikas skolas direktors – šobrīd ir viens kora “Meluzīna” balstiem un vairāku iemīļotu dziesmu autors. Abi dzīvesgudri. Abi ar pieklājīgu Jāņu svinēšanas pieredzi.
Vai Jums atmiņā ir kāds tikpat neordinārs gads, kad Jāņus nebija iespējams svinēt ierasti omulīgā atmosfērā un kā Jūs tos sagaidījāt?
LD: Ar Jāņu svinēšanu man ir paveicies, jo Latvijā nekad nav bijusi aizliegta vārda dienas svinēšana. Arī padomju laikā neatkarīgi no komunistu partijas vadlīnijām un izpratnes par svētkiem radi, draugi un kaimiņi, ziedu un ozollapu vainagiem rotājušies, lieliem pļavu puķu pušķiem rokās, Jāņu dziesmas dziedādami, Zāļu dienas vakarā ieradās mūsmājās, lai Līgiņai vārda dienu nosvinētu. Tāpēc man bērnībā šķita, ka vārda diena noteikti ir nozīmīgāka par dzimšanas dienu un krāšņāk svinama.
JP: Kopš agras bērnības atceros, ka Jāņi tika svinēti laukos, ka vienmēr sabrauca daudz cilvēku, bija dziesmas un jautrība līdz rīta gaismai. Mans tēvs arī bija Jānis un viņam bija ļoti svarīgi pulcināt ap sevi cilvēkus un kārtīgi nosvinēt. Pēc tam, kad tēva vairs nebija, iestājās posms, kurā draugi biežāk sabrauca uz manu vārda dienu 24. jūnijā, nevis iepriekšējā vakarā, lai kopā sagaidītu rītu. Tas man vairs tik ļoti pie sirds negāja, tāpēc pasāku uz Jāņiem ieplānot ārzemju braucienus. Viens ir īpaši labi palicis atmiņā. Bijām Somijā riteņbraucienā kopā ar drauga ģimeni. Pašiem sava Līga (drauga sieva) un Jānis, siers un alus sagādāts. Pa dienu noskatītajā idilliski skaistajā un tukšajā kempingā līdz vakaram negaidīti bija saradušies ļaužu tūkstoši, kuriem arī prātā vasaras saulgriežu svinēšana, bet pa savam. Jutāmies kā festivālā, kur katrs spēlē savu mūziku, ir drausmīgs troksnis līdz pat rīta gaismai, daudz alkohola un nekādu iespēju svinēt mierīgā garā, kā bija iecerēts. Un tur bija dikti daudz odu. Tie laikam ir visekstrēmākie Jāņi, ko atceros.
Bez kura Jāņu rituāla Jāņi noteikti nav iedomājami apstākļos, kad tradicionāla svinēšana nav īsti iespējama?
LD: Jāņi nav iedomājami bez ziediem, siera, uguns un Jāņu dziesmām. Tās ir lietas, kuras var sagādāt arī pavisam pieticīgos apstākļos, pat slimnīcas palātā – burciņā ozolzariņš ar pīpenītēm, siera šķēle uz tasītes, tējas svecītes liesmiņa un Jāņa dienas daudzināšanas dziesmas atmiņu kambaru stūrīšos. Ja vēl televizorā «Skroderdienas Silmačos», kas var būt labāks par to.
JP: Noteikti vajag ugunskuru un Jāņu vainagu, alu un sieru. Bez tā nevar. Un ugunskuram pāri ir jālec. Kas tad tie par Jāņiem, ja to visu nedara?!
Kā atšķiras Jūsu Jāņu pieredze Luksemburgas pusē no tās, kas pieredzēta Latvijā vai citviet pasaulē?
LD: Jāņu svinēšana Īpaši neatšķiras – kopā sanākšanas prieks un līksma gavilēšana pie ugunskura ir arī Luksemburgas latviešiem, tāpat kā Beļģijā, Lielbritānijā, Īrijā vai citviet pasaulē, kad svin šos svētkus. Reizēm atšķiras tikai datumi, jo ārvalstīs Zāļu diena un Jāņu diena viemēr nav brīvdienas, tad jāizmanto tuvākā nedēļas nogale. Luksemburgas latviešiem ir paveicies, ka šeit valsts svētki ir Saulgriežu laikā. Galvenais ir vēlme izjust un izdzīvot šo dabas ziedēšanas laiku un tautas tradīciju burvību, pašiem kopā sanākot.
JP: Vienmēr ir jāsagaida saullēkts. To darījām gan Latvijā, gan šeit. Šeit īpaši ir bijuši kopā ar “Dzērvēm” svinētie Jāņi, kad bija sajūta, ka tiešām apzināti izdzīvojam Jāņu rituālu. Tēva organizētajos Jāņos dziesmu nekad neaptrūka līdz pat rīta gaismai. Vēl viena laba lieta par šejienes Jāņiem – šeit nav visu nakti jākaujas ar odiem.
Vai teiciens “līst kā pa Jāņiem” ir sevi pierādījis, līgojot šeit?
LD: Luksemburgā laikam “nelīst kā pa Jāņiem”, jo man 13 gadu laikā nav nācies lietavas piedzīvot pašā Jāņu vakarā. Ja nu arī kāda zelta rasas lāse nolijusi, laikam neesmu pamanījusi. Varbūt krāšņais Luksemburgas valsts svētku salūts un lielgabalu zalves lietus mākoņus izkliedē.
JP: Atceros tik vienu reizi, kad šeit pa Jāņiem ir lijis. Kā vienmēr šeit, līgojām kopā ar “Dzērvēm”, bijām namiņā ar nojumi, kur visi varējām sausumā paslēpties un turpināt iet rotaļās un dziedāt. Lietus, kas uz rīta pusi pārgāja, pat piedeva tai naktij tādu īpašu burvību.
Kuru no “Skroderdienas Silmačos” tēliem Jūs gribētu aicināt pie sevis šogad līgot?
LD: Šogad pie manis ciemos mīļi aicināta Tomuļmāte. Gan tāpēc, ka man Tomuļmātes tēlā vajadzēja iejusties Briseles latviešu teātra izrādē, lai latviešus un beļģus iekustinātu Jāņu svinēšanai, gan tāpēc, ka viņai ir tie stiprie vārdi un ūdens, lai slimību kā melnu kraukli pār jūru aizdzītu. Nāc droši, Tomuļmāt! I siers būs, i salds miestiņš, i kādu pankoku varu uzcept, ja gribēsi. Uz terases ik pa 2 metri arī varam sasēsties. Sejsegs man no tā baltā lakatiņa, ko Silmačos no Ābrama iepirku.
JP: Šnaiderieni Zāru. Šis tēls man visvairāk iespiedies atmiņā sava kolorītuma dēļ.
Ko Jūs ieteiktu un novēlētu pašiem jaunākajiem Jāņa bērniem ne tikai šogad, bet arī turpmāk?
LD: Mazie jāņabērni, kurus vecāki ņem līdzi uz to pļavu, kur līgo dziesmas skan, ir lustīga dancošana un jums varena izskraidīšanās, atcerieties, ka “Jānīts nāca katru gadu savus bērnus apraudzīt, vai tie ēda, vai tie dzēra, vai Jānīti daudzināja”. To brīdi nevajag palaist garām nekad. Vienmēr uz pasaules ir kāda pļava, mežmala, upmala vai pilsētas laukumiņš, kur kopā sanākt, svētku prieku iekurt un savu valodu dziesmās daudzināt.
JP: Lai Jāņu svinēšanas tradīcija neizzūd, lai neizčākst tā īpašā saulgriežu maģija, kas notiek dabā. Jaunie, protams, ienes kaut ko jaunu, tas ir dabiski, bet būtu vēlams nepazaudēt šo svētku būtību. Lai tradīcija mainās, bet neaizmirstas un nekļūst vienaldzīga! Jāņi tak ir dabas svētki, to nevajag aizmirst! Tas ir laiks, kad apstāties, padomāt un pabūt ciešāk ar dabu.
Līgo! Lai Saule mūs stiprina!
Jūsu asociācija “Luksemburga–Latvija”
Foto: Nils Sokolovs un no Līgas un Jāņa arhīva
Pievienot komentāru