Jāņtārpiņi laikam var būt visādi. Viens gan viņiem kopējs – viņi spīd. Un vairākas tādas spīdošas un dzirkstošas personības 26. jūnija vakarā Luksemburgā iepriecināja vietējos latviešus. Marija Bērziņa un Valdis Zilveris no Nacionālā teātra sniedza koncertu un folklorists Ēriks Pozemkovskis vakara otrajā daļā vakarēja ar dziedāt mīlošiem tautiešiem. Iespējams, ka viens otrs lasītājs vēl atceras Valdi Zilveri no laika, kad viņš apciemoja Austrāliju kopā ar Ivetu Braunu un Andri Daņiļenko. Bija bezgala jauki atkal satikt Valdi pēc ilgāka laika – lai gan viņš bija nedaudz pārsteigts, mani ieraugot Luksemburgas latviešu saimē. Mēs ar viņu prātojām – kad tad viņi īsti bija Austrālijā, bet tā arī šo mīklu neatšifrējām. Laikam nāksies kādā brīdī paskatīties vecās fotografijas un mīklu atrisināt.
Valdis Zilveris ir Nacionālā teātra muzikālās daļas vadītājs un Marija Bērziņa ir viena no teātra spilgtākajām jaunajām aktrisēm. Turklāt viņa ir dziedoša aktrise ar spēcīgu un izteiksmīgu balsi. Pēdējā gada laikā viņa ir izpelnījusies atzinību par savu monoizrādi "Mollija saka jā!", kas veidota no Džeimsa Džoisa darba (Dzintara Soduma tulkojums) "Uliss" 18. vai Mollijas nodaļas. Mēs varētu cerēt, ka arī ar šo izrādi Bērziņa varētu mūs iepriecināt. Bērziņa un Zilveris klausītājiem sniedza plaša klāsta mūzikālu priekšnesumu. Tajā skanēja vairāk un mazāk pazīstamas latviešu dziesmas, kā arī dažas franču valodā (valoda, par kuru pati aktrise jūsmo), angļu valodā un arī dažas krievu romances. Brīnišķīgas bija retāk dzirdētās dziesmas ar Austras Skujiņas vārdiem (no izrādes "Mīlestības puķe"). Koncerta beigās Bērziņa un Zilveris aicināja klātesošos pievienoties dziesmā, kam – kā Zilveris to raksturoja – visi visus vārdus zina, bet neviens nezina, ko tie nozīmē… Tā ir no izrādes "Draudzes bazārs". Sapratu uzreiz. "Palaid pukīti pa dambi". To Latvijā dzied un dejo visdažādākos svētkos. Un visi allaž pievienojas piedziedājumā. Tā arī mēs.
Pēc koncerta Ēriks Pozemkovskis dalījās ar atmiņām par pirmajām saskarsmēm ar kokli un kokles spēli un tad, skaisti pavadot uz kokles, mēs visi varējām vienoties kopīgā tautasdziesmu dziedāšanā.
Īstais jāņtārpiņu piedzīvojums bija paredzēts sestdienas pievakarē, kad tautieši bija aicināti doties mežā, kur esot jāņtārpiņi… Man nāksies palikt jāņtārpiņus šovakar neredzējušai, jo nav laika visos priekos piedalīties. Jāņtārpiņu meklēšanas stundā rakstu šos vārdus…
Valda Liepiņa
"Austrālijas Latvietis"
Pievienot komentāru