Pagājušas tikai pāris nedēļas pēc pašvaldību vēlēšanu uzjundītās pārmaiņu kaismes, arvien maļas nodokļu un veselības aprūpes “reformas” nebeidzamais neskaidrību murskulis, un skaudru toni kopējai noskaņai piedod nupat kā publiskotās pirmās "Rīdzenes sarunas". Un it kā pavisam nepiemērotā brīdī – Eslingenas svētku kormūzikas koncerta laikā – domas sāk urdīt jautājums: kā var būt, ka tā pati tauta, kas dziesmā spēj minūšu laikā apliecināt tik dziļu saliedētību, savas zemes ikdienas pārvaldībā pašlaik šķiet maldāmies bez vienota redzējuma, savstarpējas uzticības un pašpārliecības? "Zeme, kas dzied", tā Latviju sauc kanālā ARTE nesen redzētā vācu dokumentālajā īsfilmā. Tā rādīja dziedošus latviešus no Pāvilostas līdz Rīgai, no neatkarības vēsmas nesošās "dziesmotās revolūcijas" un barikādēm līdz mūsdienu koru kariem, un tas viss pie "bēdu manu lielu bēdu" muzikālā caurviju motīva. To filmā izdzirdot pārtulkotu vācu valodā, vīrs luksemburdzietis pārjautāja – vai tiešām tur teikts: "problēmas pabāzu zem akmeņa un aizgāju prom dziedādama"? Samulsu, vai tiešām pat mūsu poētiskajā zemapziņā ir iepotēta dzīves problēmu nerisināšana, bet gan ignorēšana uzdziedot. Ja tā, kā to pārvarēt? Kā kopīgas dziesmas sparu pārnest arī uz valsts veidošanu kopumā, kur saliedēts, skaidrs redzējums un izlēmība šobrīd ir tik svarīgi, lai ļautu Latvijai kļūt stiprākai: tiesiskākai, vienlīdzīgākai un pārtikušākai?
Tā domas virmoja, sēdot klausītāju rindās ārzemju latviešu koru kopkoncertā. Tas mazajā Vācijas pilsētiņā Esligenē pirmsjāņu laikā pulcēja simtiem lielu un mazu latviešu dziedātāju no duča Eiropas un tālāku valstu, pieminot 70 gadadienu kopš latviešu bēgļu rīkotajiem 1947. gada Eslingenes dziesmu svētkiem. Eiropā šādi atdzimstošā dziesmu un deju svētku tradīcija liek pavisam skaidri apzināties to cilvēku skaitu un latviskās piederības izjūtu, kas rodami ārpus Latvijas. Parasti arī es esmu šo "ārlatviešu" dziedātāju rindās, un tikai pirms dažiem gadiem atklātā kordziedāšana ir mana tīrākā esības forma, kurā domas noskaidrojas un spēju just pilnīgu harmoniju, estētisku baudījumu un skaidru paļāvību vienlaikus. Šoreiz, ar skatu pret dziedātājiem, viņos vēl jo spilgtāk bija redzams šis pats gaišais ticības, kopības un lepnuma gars, kas atkal un atkal spēj gan pašus latviešus, gan citu zemju viesus pārsteigt mūsu koru lielkoncertos. Dziesmu pēc dziesmas tas auga jo lielāks, spēcīgāks, izkristalizējot tādu kopskanējuma un pārliecības kvintesenci, kas šķita iemiesojam arī visas latvietības tīrāko esības formu. Kas ir tās noslēpums? Un ciktāl tas pāraug dziesmas, iedvesmojot mūs mērķtiecīgam darbam ar Latvijas šābrīža izaicinājumiem?
Vispirms skats pieķērās diriģentiem. Talantīgiem, studiju un darba gados savas prasmes izkopušiem, harizmātiskiem līderiem, kas uztver savu dziedātāju noskaņojumus, noskaņas un skaņu – un tos virza uz kopīgāku, izjustāku, augstvērtīgāku skanējumu, atraisot tā spēku. Diriģents ir gan "savējais", ar ko kopā pēc brīvas gribas strādāts dienu no dienas, gan maestro, ko cienīt un kam atsaukties. Dotības izprast mūsdienu izaicinājumus, spējas veidot pārmaiņas un gaiša harizma – cik daudziem no mūsu šābrīža politikas līderiem tas piemīt? Un cik daudzi no viņiem ir gatavi dienu no dienas ieguldīt tiešās sarunās, kopīgā darbā ar saviem vēlētājiem, lai būtu īsteni "savējie", kam uzticēt kopīgo interešu virzību?
Tad skats pārskrēja dziedātājiem. Plecu pie pleca, balsi pie balss, tie šķita kā viens veselums. Šajā brīdī viņiem bija skaidrs kopīgs uzdevums – izjusti un precīzi aiznest pie klausītājiem skaņdarba skanējumu un vēstījumu. Taču ikdienā, iztrūkstot kopīgai stratēģiskai vīzijai par Latvijas tālākas izaugsmes virsuzdevumiem, mēs izkliedējamies savstarpējas neuzticēšanās gaisotnē (augstākais rādītājs Eiropā!) un iekšējos ķīviņos – par naudu, par mirklīgu "varu", par visu un neko. Mums trūkst ikdienas pleca sajūtas – biedrībās iesaistījies tikai katrs divdesmitpiektais, arodbiedrības ir vājas, partijas – mazcienītas, valsts rūpes par mazaizsargātākajiem – fragmentāras. Līdzcilvēku atbalsts nāk kā pēdējais salmiņš, kad cilvēks jau stieg izmisumā. Taču pasaulē, kas ir arvien kompleksāka, atvērtāka un savstarpēji saistītāka, mums ir jātiecas uz daudzbalsīgu unisonu tā vietā, lai noslēgtos apziņas viensētās. Mums jāmācās dzīvot realitātē, kur "viens nav cīnītājs" un savstarpēja uzticēšanās un sadarbība nav vis vājuma pazīme, bet gan spēka apliecinājums. Tāpat kā dziesmā, arī ekonomikā, sociālajā politikā, pārvaldībā spēt caur sarunu vienoties kopīgā balsī ir pirmais un izšķirīgais solis uz panākumiem.
Visbeidzot, pavērsu skatu uz klausītājiem. Tie uzmanīgi tvēra dziedātāju balsis, meklēja kopkorī savējos, apbrīnoja solistus un ieklausījās dziesmās. Katrs dziedātājs bija īpašs, jo acis un ausis zālē meklēja viņus. Katrs dziedātājs bija sadzirdēts. Sadzirdēts – tik vienkārši un reizē tik reti piedzīvojams mirklis mūsu steidzīgajās ikdienas gaitās. Un vēl jo retāk – mūsu attiecībās ar valsti. Cik bieži kāds valstsvīrs tieši Tev jautā, ko Tu domā par viņa darbu, par to, kas ir svarīgs Tev un Latvijai? Un ja Tu dzīvo ārpus lielajām pilsētām vai pat ārpus Latvijas? Vai pietiek ar vēlēšanām reizi četros gados, kur jāveic izvēle par programmām, par ko neviens Tev nav jautājis viedokli, vai par vienmēr tiem pašiem cilvēkiem, kas apkārušies solījumiem kā Tēvijas kara medaļām? Nesen tiekoties ar Lielbritānijā Mančestras pašvaldībā ievēlēto latvieti Dzidru Nūru, viņa stāstīja, kā ik nedēļu kājām dodas apgaitā pa savu apgabalu, klauvējot pie katrām durvīm un aci pret aci apjautājoties cilvēkiem, kā viņi jūtas savā pilsētā un kā vēlētos to uzlabot. Francijā likumdevēja vēlēšanās lielos panākumus gūstošā nu jau prezidenta Emanuela Makrona partija "En marche" pamatus savām iespaidīgajām sekmēm lika, gadu tiekoties ar cilvēkiem visā valstī un apkopojot viņu idejas par rītdienas Franciju. Arī Eiropā mītošie latvieši šovasar tiksies īpašā kuģa braucienā Baltijas jūrā, lai kopā ar domubiedriem no Latvijas Simtgades ceļa kartē apkopotu savas – mazākas un lielākas – idejas, ierosmes un apņemšanās Latvijas izaugsmei. Vai kāds tās sadzirdēs?
Ir laiks arī Latvijā ļaut justies sadzirdētam ikvienam. Rast pleca sajūtu un cilvēkus, kas uzdrīkstas un spēj mūs vienot un iedvesmot – ne tikai dziesmās.
Elīna Pinto
17/06/2017
Ceļā no Eslingenas uz LuksemburguK
Karikatūra: Muculis
Pievienot komentāru