Godātie Tautas frontes dalībnieki un visi klātesošie!
Daudziem no mums vēl dzīvā atmiņā ir 1988. gada 8.un 9. oktobris. Rīgā uz Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresu pulcējās cilvēki no visas Latvijas. Tas bija brīdis, kad tauta ņēma rokās savu likteni, lai pati kļūtu par savas valsts vēstures veidotāju.
Gan Tautas frontes dibināšanas kongresā, gan Radošo savienību plēnumā, kas dažus mēnešus pirms tam jau paguva saviļņot Latviju, skanēja svarīgie vārdi: nācija, brīvība, tiesiskums, Eiropa.
Astoņdesmito gadu beigās latviešu nācija bija tuvu robežai, kad kļūtu par mazākumu pati savā zemē. Okupācijas politika apdraudēja latviešu valodu un kultūru. Brīvība, kuru tagad elpojam pašsaprotami kā gaisu, tiesības uz cilvēka cieņu, brīvām vēlēšanām un brīvu vārdu toreiz bija liegtas. Latviju no Eiropas - mūsu nācijas dabiskajām, vēsturiskajām mājām bija nodalījis dzelzs priekškars.
Tādēļ likumsakarīgi, ka jau 1989.gada vasarā Latvijas Tautas fronte par savu mērķi izvirzīja Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu. Tikai neatkarīga nacionāla un demokrātiska valsts spēj nodrošināt latviešu nācijas, valodas un kultūras pastāvēšanu gadu simtos, spēj garantēt brīvību, likuma varu un to, ka Latvija ieņem cienījamu vietu Eiropas valstu saimē.
Latvijas neatkarības atgūšana bija mērķis, uz kuru Latvijas tautas fronte gāja soli pa solim, taču nepiekāpīgi. Kustības nevardarbīgais raksturs pievērsa Latvijai Rietumu sabiedrības uzmanību un simpātijas. Simtiem tūkstošu cilvēku, gan latvieši, gan citu tautu pārstāvji, kas vienota mērķa vārdā organizējās Frontes nodaļās Latvijas malu malās, deva Tautas kustībai ārkārtēju spēku. Baltijas ceļa 600 kilometru garā cilvēku ķēde, kuru rādīja visas pasaules mediji, bija nepārprotama ziņa Rietumu valdībām, ka latvieši, lietuvieši, igauņi pieprasa savu valstu brīvību un neatkarību un neatkāpsies no tā. 4. maija Neatkarības deklarācija bija Latvijas Tautas frontes cīņas vainagojums. Savukārt janvāra barikādes apliecināja, ka tauta savu jaunatgūto brīvību un neatkarību ir gatava aizstāvēt līdz galam.
Šo laiku mēs reizēm dēvējam par dziesmoto revolūciju. Tas var radīt maldīgu sajūtu, ka brīvība nākusi viegli, ka neatkarību mums kāds uzdāvināja. Tā tas nebija, to vislabāk atceras Tautas frontes vadītāji. Pretī stāvēja represīva sistēma, kuru balstīja okupācijas karaspēks. Bez gudras taktikas, neatlaidīgas cīņas un visas tautas līdzdalības, neatkarīgas valsts mums šodien nebūtu.
Latvijas Tautas frontes cīņa bija nevardarbīga, bet tāds nebija viss šis laiks. 1991.gada janvārī, nedēļu pēc tam, kad pie parlamenta Viļņā tanki samala cilvēkus, dzīvības izdzisa arī Latvijā. The New York Times komentētājs Viljams Sefairs rakstīja, ka Brīvības koks tagad ir slacīts ar latviešu asinīm. Un tāpēc tas ir kļuvis stiprāks.
Dienesta pienākumus pildot, Rīgā tika nogalināti kinorežisors Andris Slapiņš un operators Gvido Zvaigzne, milicijas darbinieki Vladimirs Gomanovičs un Sergejs Konoņenko. Bojā aizgāja Roberts Mūrnieks, Edijs Riekstiņš un Ilgvars Grieziņš. Aicinu pieminēt mūsu brīvības cīņā bojā gājušos ar klusuma brīdi.
Paldies! Godātie tautfrontieši!
Mēs šodien atceramies izcilo laiku Latvijas vēsturē, bez kura nebūtu brīvas un neatkarīgas Latvijas. Šis laiks ir liecība par mūsu tautas spēju saliedēties kopēja mērķa labā, pārvarot pretrunas un domstarpības. Tas māca mums, ka katrs cilvēks ir atbildīgs par savas tautas un valsts likteni. Tas atgādina par līderu pienākumu izšķirīgos brīžos pieņemt pareizus lēmumus.
Katrai paaudzei ir savi izaicinājumi. Tomēr Tautas frontes laika lielās idejas par nācijas garīgo un sociālo labklājību, brīvību, tiesiskumu, Eiropu un tās nākotni ir svarīgas arī šodien. Mēs to atceramies un esam gana stipri, lai lielās idejas nepazaudētu ikdienā. Tautas frontes piemērs turpina iedvesmot.
Atļaujiet man pateikties Latvijas Tautas frontes vadītājiem, visiem tautfrontiešiem un visiem tā laika notikumu līdzdalībniekiem!
Foto: Toms Norde, Valsts kanceleja
Pievienot komentāru