Eiropas Savienības tiesas tiesnesis EGILS LEVITS ir viena no tām personībām, kuras vārds pēdējā laikā skan saistībā ar Valsts prezidenta amata vēlēšanām. Levita kungu par savu prezidenta kandidātu nosaukusi Nacionālā apvienība. Lai kādas būtu viņa izredzes vēlēšanās, tomēr Egils Levits neapšaubāmi ir intelektuāla autoritāte, viens no Latvijas neatkarības atjaunotājiem 1990. gadā, 4. maija deklarācijas galvenais autors. Kā tādu Egilu Levitu sarunai "LA" redakcijā aicināja žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Viesturs Sprūde.
– Mūsu skatījumā jūs esat viena no personām, kas uzskatāma par latiņu, ar ko samērot citus Valsts prezidenta kandidātus. Bet esat arī 1990. gada 4. maija Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarācijas autors, tāpēc būtu interesanti zināt, kas jums no tā laika visvairāk palicis atmiņā.
E. Levits: – Manā kā jurista un politologa uzmanības centrā jau vairāk nekā trīsdesmit piecus gadus ir bijusi tieši valsts. Citi nodarbojas ar fiziku vai ķīmiju, bet mans pētījumu un darbības objekts ir valsts. Ja tā var teikt, esmu valsts speciālists. Tādēļ man vienmēr bijis skaidrs, ka Latvijas valsts eksistēja arī okupācijas laikā. Kad 1988. gadā dibināja Latvijas Tautas fronti (LTF), vēl nebija skaidrs, uz ko tā virzīsies. Vēlāk tā, Pilsoņu kongresa un nacionāli noskaņoto spēku spiesta, diezgan ātri noorientējās uz valsts atjaunošanu.
Ar šo mērķi LTF 1990. gada 18. martā devās arī uz Latvijas PSR Augstākās Padomes (AP) vēlēšanām. Jau tajā pašā dienā, kad kļuva skaidrs, ka LTF iegūs vairākumu, man šķita pašsaprotami, ka nu jāķeras vērsim pie ragiem. Tas nozīmēja, ka tai jāpārņem vara – jāpasludina neatkarības atjaunošana un, kas vēl svarīgāk, jāizveido pašu – LTF – vadīta valdība. Es jau iepriekš trimdas izdevumos biju publicējis savas domas, kādā veidā būtu jāatjauno Latvijas valsts, kad tāda izdevība radīsies. 18. marta vakarā uzrakstīju neatkarības atjaunošanas programmas un attiecīgas valsts tiesiskas koncepcijas projektu. Parādīju to saviem tuvākajiem domubiedriem, kuri tikko bija ievēlēti AP. Tie bija Rolands Rikards, Vilnis Eglājs un Romāns Apsītis, vēlāk kādā brīdī pieslējās arī Valdis Birkavs. Tā koncepcija vēl tagad ir manā piezīmju blociņā. Toreiz mēs to pārrunājām un nolēmām likt priekšā LTF frakcijai, kas vēl bija jānodibina. Toreiz jau pats jēdziens "frakcija" daudziem nebija skaidrs.
21. martā no LTF ievēlētie deputāti sapulcējās Latvijas Zinātņu akadēmijā. Uzstājos tur ar referātu par to, kas tagad un tūlīt praktiski būtu darāms, lai atjaunotu Latvijas valstiskumu, balstoties uz valsts nepārtrauktības bāzes. Uzsvēru divus aspektus – valsts atjaunošanas juridisko koncepciju, kas būtu jāietver attiecīgā juridiskā dokumentā, un valsts varas praktisko pārņemšanu, izveidojot LTF vadītu valdību. Jaunizveidotā LTF frakcija domu akceptēja un izveidoja darba grupu, kam bija jāstrādā pie attiecīgā juridiskā dokumenta. Grupā vēl bija jau minētie Rolands Rikards, Vilnis Eglājs, Romāns Apsītis, Valdis Birkavs, arī Gunārs Kusiņš, Tālavs Jundzis, Andrejs Krastiņš un daži citi. Par pamatu ņēmām manu koncepciju. Mēneša laikā sagatavojām deklarācijas projektu. Deklarācijai bija divas daļas – rezolutīvā ar izklāstu, kas jādara, un izvērsta preambula. Skaidrojošā preambula bija domāta trim adresātiem – vispirms Latvijas tautai, tad pasaulei un beidzot Maskavai. Deklarācija balstās uz valsts nepārtrauktības doktrīnu. Tas nozīmē, ka Latvijas valsts nepārtraukti pastāv kopš 1918. gada 18. novembra. 1990. gadā mēs nedibinājām jaunu valsti, bet atjaunojām savu suverēno valsts varu, tas ir, savu valdību.
– Vai pārejas periodam, kas deklarācijas projektā parādījās pēdējā brīdī, bija kādas sekas?
– Aprīļa beigās īsi izbraucu no Latvijas. Pa to laiku, man klāt neesot, pēc Ilmāra Bišera priekšlikuma deklarācijas projektā ielika noteikumu par pārejas periodu – tas bija zināms kompromisa priekšlikums Maskavai. Man šķita, tas varēja būt bīstami, jo tas varētu apdraudēt Rietumu okupācijas neatzīšanas politiku – viņi varētu teikt, ka latvieši jau paši nemaz negrib pilnīgu neatkarības atjaunošanu, bet samierinās ar sava veida autonomiju PSRS sastāvā. Rietumi jau nebūt nebija tādi, kas ar plīvojošiem karogiem atbalstītu Latvijas neatkarības atjaunošanu. Ja mēs toreiz būtu klausījuši mūsu Rietumu sabiedrotos, šobrīd neatrastos neatkarīgā Latvijā. Būtu varbūt kāds autonomijas paveids. Es biju diezgan sašutis par pārejas perioda ielikšanu koncepcijā bez manas ziņas. Uzrakstīju dažiem grupas locekļiem visai piparotas vēstules. 30. aprīlī atkal atgriezos Latvijā ar domu, ka mēģināšu panākt, lai to svītro. Bet Rīgas lidostā padomju robežsargi mani apcietināja, izsūtīja uz Maskavu un tālāk uz Stokholmu. Acīmredzot tas bija Maskavas organizēts gājiens, lai es netraucētu. 4. maijā deklarāciju pieņēma ar visu pārejas periodu. Taču, par laimi, manas bažas izrādījās veltas. Pārejas periods gan radīja risku, bet reāls ļaunums no tā neradās. Rietumi okupāciju turpināja neatzīt. Es vēl uzrakstīju un nosūtīju kolēģiem argumentāciju, kā šo detaļu varētu juridiski interpretēt tā, lai tā neapdraudētu valsts atjaunošanu. Starp citu, ar šo pārejas periodu diezgan neapmierināts bija arī Vītauts Landsberģis, jo lietuviešiem jau tāda nebija. Viņš tur saskatīja zināmu latviešu nosvārstīšanos.
– Vai tas pārejas periods kaut kādā ziņā pie mums nav ievilcies līdz pat 2015. gadam?
– Juridiski noteikti ne. Faktiskais varas pārņemšanas posms ilga līdz 1991. gada 21. augustam. Tad tika atzīta Latvijas valdība. Tas ir skaidri juridiski jāuzsver, ka atzīta tika nevis Latvija, bet leģitīma Latvijas valsts valdība. Pirms tam Latvija juridiski bija valsts bez savas valdības. Tas var šķist neparasti, bet vēsturiski ir arī citi piemēri. Piemēram, Otrā pasaules kara laikā, 1940. gadā, Holandi okupēja vācieši. Tai pēc okupācijas nebija rīcībspējīgas valdības, bet tas nenozīmēja, ka Holande kā valsts gāja bojā. Okupācijai 1945. gadā beidzoties, Holandi nedibināja no jauna. Tā tikai atguva savu rīcībspējīgu valdību. Latvija to atguva daudz vēlāk – 1991. gada 21. augustā.
– Vai tad pirmskara Latvijas sūtņi Alfrēds Bīlmanis un Kārlis Zariņš Rietumos nebūtu varējuši vadīt Latvijas trimdas valdību?
– Diemžēl tas netika izdarīts. Turpretim Igaunijas trimdas valdība turpināja pastāvēt visu okupācijas laiku. 1992. gadā tā formāli nodeva savas pilnvaras demokrātiski ievēlētajam Igaunijas valsts prezidentam Lennartam Meri.
– Bet bija taču Latvijai "ārpusē" ne vien diplomāti, bet arī vairāki Ministru kabineta locekļi!
– 1948. gadā Latvijas senatori, kas atradās trimdā, atzina, ka augstākā Latvijas amatpersona, kas atrodas ārpus valsts, ir Saeimas priekšsēdētāja vietnieks bīskaps Jāzeps Rancāns un viņš uzskatāms par Latvijas Valsts prezidenta pienākumu izpildītāju. Tādēļ, kā to pareizi ir izanalizējis arī kolēģis Jānis Pleps, jāatzīst, ka Latvijas valstij līdztekus jau labi zināmajiem Valsts prezidentiem ir bijis vēl viens valsts galva – Valsts prezidenta vietas izpildītājs bīskaps Rancāns. Formāla trimdas valdība tomēr izveidota netika.
– Būtu labāk, ja būtu bijusi…
– No tā tomēr tika izdarīti secinājumi. 1991. gada janvārī uzrakstīju Ivaram Godmanim priekšlikumu, kādā veidā nodot tālāk pilnvaras, ja valdība zaudē rīcībspēju. Piemēram, ja okupācijas vara to arestē, kas tolaik bija ļoti iespējams. Ministru padome tobrīd nekādu īpašu lēmumu nepieņēma, jo citi jautājumi šķita steidzamāki. AP priekšsēdētāja vietnieks Dainis Īvāns tajās dienās atradās ārzemēs. Būtībā viņa pozīcija bija līdzīga kā bīskapam Rancānam. Svarīgi ir tas, kas mūsdienās jau Nacionālās drošības likumā ir noteikts, ka valdības rīcībnespējas situācijā tās pilnvaras pārņem Latvijas vēstnieks ANO.
– Kāds ir jūsu skatījums uz Pilsoņu kongresa nozīmi 1990.–1991. gada notikumos?
– Pirmkārt, Pilsoņu kongresa nopelns ir ļoti konsekventa Latvijas valsts nepārtrauktības idejas pārstāvība. Tas uzskatīja, ka Latvijas liktenis ir jālemj tikai Latvijas pilsoņiem. Šodien pašsaprotama, bet toreiz ļoti radikāla doma. Otrkārt, tas radīja milzīgu, Latvijas vēsturē vienreizēju politisku un sociālu kustību – pret okupācijas varas gribu un arī pretēji daļas LTF nostājai, savu Latvijas pilsonību reģistrēja kādi 700 tūkstoši cilvēku. Kongresa problēma bija tā, ka tas nespēja pārņemt reālo varu. Taču Pilsoņu kongresa idejas vēlāk pārņēma LTF un AP – arī Neatkarības atjaunošanas deklarācija balstās uz valsts nepārtrauktību.
– Bet bija konkurence starp šīm institūcijām…
– Tā bija nevajadzīga konkurence. Igaunijā šī sadarbība notika daudz labāk. Redziet, bija vajadzīgi abi neatkarības atgūšanas ceļi – gan ar AP, gan ar Pilsoņu kongresu –, jo tajā brīdī jau nevarēja zināt, kurš aizvedīs līdz mērķim. Ar AP ceļu PSRS tika atņemta visa civilā pārvalde Latvijas teritorijā. Viņiem vairs nebija ar ko pārvaldīt okupēto Latviju! Atlika tikai brutāls spēks, armija ar ieročiem. Pučisti mēģināja visu atgriezt atpakaļ, bet tas viņiem neizdevās. Varu tikai teikt, ka, ņemot vērā visus apstākļus, Latvijas valsts atjaunošana bija neticams brīnums.
– Taču joprojām ir cilvēki, kas uzstāj, ka Pilsoņu kongresa ceļš būtu bijis pareizākais, ka tas atrisinātu vienu otru tagadnes problēmu. Tiek runāts par "4. maija režīmu"…
– Juridiski "4. maija režīms" nav pieņemams jēdziens, jo Pilsoņu kongresa koncepcija ir īstenojusies. Dažkārt apšauba, vai AP bija leģitīma atjaunot neatkarību. Tam nevar piekrist, jo, ja valsts ir okupēta, tad katras institūcijas un katra indivīda pienākums ir darīt visu, lai šo okupāciju likvidētu – nevar teikt: lūk, es neesmu pilnvarots izrādīt pretestību, jo nav trimdas valdības, kas mani tam pilnvaro. AP visu izdarīja juridiski pareizi, pārņemot Pilsoņu kongresa idejiskās pamatnostādnes. Turklāt bija deputāti, kas bija ievēlēti gan AP, gan Pilsoņu kongresā. Viņi varēja būt savienojošais elements, taču toreiz tā nenotika. Bet latviešiem jau tā bieži gadās, sadarbības māka nav latviešu stiprā puse.
Politiski lieta ir skatāma citādā gaismā – Pilsoņu kongresa aktīvisti nebija saistīti ar padomju eliti. Pēc 4. maija šī elite diezgan labi pārsakņojās atjaunotajā Latvijā. Pie privatizācijas, pareizāk sakot, "prihvatizācijas" šai elitei bija priekšroka, jo tā pārzināja vidi un ātri izvirzījās vadībā ekonomiskajā telpā. Tas radīja pamatotu sarūgtinājumu tajos plašajos tautas slāņos, kas okupācijas gados bija stāvējuši tālāk no okupācijas režīma.
– Pilsoņu kongress bija tāda kā rezerves armija, kas spieda LTF rīkoties…
– Pilnīgi piekrītu! Bez tā LTF, iespējams, daudz grūtāk būtu nonākt pie tām atziņām, pie kurām tā tomēr nonāca.
– Vai jūs atbalstāt ideju par vēlēšanu tiesību piešķiršanu no 16 gadu vecuma?
– Es pārdomātu, bet beigās neatbalstītu. Vēlēšanas ir atbildīga rīcība. Tas nozīmē atbildīgu piedalīšanos Latvijas valsts veidošanā. Bet pilngadība sākas tikai no 18 gadiem, kad tiek atzīts, ka esi spējīgs par sevi atbildēt. Būtu diezgan neloģiski teikt, ka 16 gados par sevi tu vēl atbildēt nespēj, bet par valsti jau spēj. Divus gadus ilgāk nebūt atbildīgam par valsti, kas ir smags pienākums, kas būs jāpilda vēl visu mūžu, nenobriedušam jaunietim nav sods. Tāpēc es esmu drīzāk pret.
– Vai Valsts prezidentam būtu ne vien tiesības, bet pat pienākums atlaist Saeimu, ja tā pretotos tautas gribai iegūt tiesības pašai vēlēt Valsts prezidentu?
– Ja tauta patiešām gribētu Valsts prezidenta ievēlēšanu tiešās vēlēšanās, tai jau tagad ir tiesības iesniegt Satversmes grozījumus, tikai sākumā jāsavāc 50 tūkstoši parakstu. Ja tauta to nav izdarījusi, tad prezidentam tādēļ atlaist Saeimu nav nekādas nepieciešamības.
– Pēdējā laikā runā, ka Valsts prezidentam jābūt aktīvākam ārpolitikā. Bet vai valdības un prezidenta ārpolitiskās koncepcijas var atšķirties?
– Tām nevajadzētu atšķirties. Abiem ir jāsadarbojas, pastiprinot vienam otru, nevis mazinot otra nozīmi. Tāpēc ļoti svarīgi ievēlēt tādu Valsts prezidentu, kurš ir nevis "balta lapa", bet kura ārpolitiskā un iekšpolitiskā nostāja ir zināma. Latvijai ir svarīgi, lai mūsu ārpolitika ietilptu vispārējos ES ārpolitikas rāmjos. Diskusija starp Ārlietu ministriju un Valsts prezidentu var būt, taču jāņem vērā arī tas, ka valdībai tomēr ir lielāka leģitimācija. Vienam otru papildinot, Latvijai tikai iegūs.
– Jūs sakāt, ka svarīgi neievēlēt "baltu lapu", tomēr nez vai daudzi Saeimā ko zināja par Valda Zatlera vai Andra Bērziņa ārpolitisko redzējumu, kad balsoja par viņiem.
– Es runāju vēlamības formā. Tāpēc jau kandidātiem jābūt ar nopietnu politisko bagāžu, kurā ir viņa līdzšinējā darbība un uzskati. Ja kāds sabiedrisko attiecību speciālists uz ātru roku sastiķē mirkļa konjunktūrai atbilstošus prezidenta kandidāta “redzējumus”, tad tas ir farss. Ja cilvēks nav regulāri un ilgstoši gadu gaitā izteicies, rakstījis, izrādījis savu nostāju valstij svarīgos jautājumos, tad tādu virzīt par prezidentu nebūtu atbildīga rīcība. Prezidenta amats nav vieta, kur mācīties. Prezidentam, šo amatu uzņemoties, jau jābūt izmācītam. Jābūt nobriedušai vērtību orientācijai, kas jāpierāda ar savu biogrāfiju.
– Pēdējā laikā daudz runā par SAB dotām un nedotām pielaidēm. Vai tas būtu saprātīgi, ja arī Valsts prezidenta ievēlēšanu padarītu atkarīgu nevis no Saeimas vai tautas vēlmēm, bet gan no SAB vērtējuma?
– Nezinu gan nekur pasaulē tādu situāciju, kad specdienestiem būtu veto tiesības attiecībā uz ievēlētām valsts augstākajām amatpersonām. Man jāsaka, ka biju viens no Eiropas Cilvēktiesību tiesas sprieduma autoriem lietā, kur bija runa par britu amatpersonu, kuru atlaida no darba, nepaskaidrojot iemeslus. Tiesas procesā noskaidrojās, ka slepenajam dienestam bija kļuvis zināms, ka šīs amatpersonas brālis ir teroristu grupējumā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa nosprieda, ka specdienesta lēmumam jābūt pakļautam tiesas kontrolei, lai tā izvērtētu riskus un pretsoļu samērīgumu. Domāju, ka Latvijā šāda veida kontroles mehānisms ir.
– Vai tas ir pareizi, ka mums ir Satversme, kuras teksts rakstīts 20. gados lietotā latviešu valodas stilā un formulējumos, bet tajā pašā laikā šā pamatdokumenta preambula ir sarakstīta jau mūsdienīgā valodā un arī jēdzieni tur lietoti citi?
– Atbilde ir skaidra: tas ir pilnībā pieņemami un vajadzīgi. Satversme pavada mūsu valsti visu laiku. Katra Saeima ir tiesīga tajā ieviest izmaiņas. Vai tādēļ, ka 1922. gadā vēl nepazina mūsdienīgo jēdzienu "ilgtspējība", mēs to vēlākos grozījumos nedrīkstēsim lietot? Satversme nav daiļdarbs. Tā ir politisks un juridisks instruments ar noteiktām funkcijām. Mēs varam to grozīt atbilstoši attiecīgā laika priekšstatiem un vajadzībām. Tādēļ Satversmē, tāpat kā citu valstu konstitūcijās, atrodami dažādu laikmetu priekšstatu un valodas slāņi. Tāpēc jau tā iegūst savu īpatnējo, vienreizējo estētisko un vēsturisko veidolu. Tajā uzkrājās Latvijas valstiskuma vēsture, kas atspoguļojas arī valodā.
Latvijas Avīze, www.la.lv
Foto: Karīna Miezāja
2015. gada 29. aprīlis
Pievienot komentāru