Eiropas tūres ietvaros Luksemburgā 10. martā plkst. 19.00 kinoteātrī "Utopia" izrādīs filmu "Izlaiduma gads". Īsi pirms šīs tūres sākuma režisoru Andri Gauju uz sarunu par to, kā tapa filma un kāds bijis šīs filmas ceļš pie skatītāja, aicināja viena no pasākuma organizatorēm – Gunita Puciriusa.
Gunita Puciriusa: Apsveicu ar Eiropas tūres sākumu – tikko esat pabijuši Pēterburgā...
Andris Gauja: Jā – sākam Pēterburgā un beigsim Luksemburgā – savienojam it kā nesavienojamas lietas – divas "burgas". Esmu nedaudz noguris (intervija notiek nakts stundās ar Skype starpniecību), bet iedzeršu kafiju un varbūt kļūšu asprātīgs...
Tu tāds gribētu būt?
Gribu būt asprātīgs, bet pārsvarā sanāk būt drūmam... filmās. To "depresivnij ton" man jau no "Ģimenes lietām" pieraksta, vismaz daži krievu kritiķi (smejas).
Filma "Izlaiduma gads" ir tava pirmā mākslas filma. Pirms tam esi uzņēmis vairākas dokumentālās filmas, no kurām panākumiem bagātākā ir "Ģimenes lietas", kas, starp citu, ir parādīta arī Luksemburgā, kinofestivāla CinEast ietvaros. Kā notika šī tava pāreja no viena žanra uz otru?
Tas slēdzis bija nostrādājis jau iepriekšpēdējā dokumentālajā filmā "Viktors", kas tapa vēl pirms "Ģimenes lietām". Es redzēju, ka foršākie kadri ir tieši uzstādītie. Mani, protams, par to kritizēja un teica, ka tas jau vairs nav "doķis" un ka tas jau vairs nav patiesi, bet ir izdomāts. Man gan likās, ka tie ir tieši nesošākie kadri. "Ģimenes lietas" bija kā eksperiments starp šiem dokumentālā un mākslas kino žanriem. Paņemot šo dokumentālo vidi, dokumentālos varoņus un apspēlējot viņus tādā fiction drāmas režģī. Veidojot filmas uzbūvi pēc ainu, pēc trīs cēlienu principa, it kā salaužot dokumentālo realitāti par labu tam, lai būtu stāsts. Tur jau, man liekas, sen tā robeža bija pārkāpta.
Kādi režisori tevi visvairāk iedvesmojuši?
Režisorus mēdz dalīt režisoros bitītēs, kas daudz skatās kino un daudz smeļas iespaidus no citiem režisoriem, un pēc tam tos pārstrādā un mēģina pateikt pa savam. Nu, un ir arī režisori–zirnekļi, kas uzpin savu tīklu. Man drīzāk piemīt tā otrā īpašība. Līdz ar to nav tā, ka es skatītos un liktu pa plauktiņiem – kuram ir izdevies un kuram nav. Drīzāk tā ir tēma, par kuru es domāju dažādos līmeņos un, kā to labāk izstāstīt, parādīt un strukturizēt. Protams, man patīk arī visādi "Trīri" (dāņu režisors Larss fon Trīrs – aut. piez.) , kas kaut ko pierāda, atrod un tad no tā apzināti atsakās. Katrā darbā izmantoti kādi citi paņēmieni. Visa dāņu "Dogmas" kustība kā tāda ir ļoti interesanta. Eksperimentēšana – ko drīkst, ko nedrīkst, robežu pārkāpšana. "Ģimenes lietās" jau šī robeža bija galīgi izplūdusi – gan man, gan operatoram, gan filmas varoņiem. Tāpēc mēs saņēmām pamatīgu sutu no tā sauktajiem īstajiem dokumentālistiem. Nu kas tad tas par dokumentālistu? Tad man gribas viņiem pretī retoriski pavaicāt – bet kas tad jums tās par dokumentālajām filmām? Jūs uzliekat savus statīvus ar kamerām, saliekat gaismas, noliekat varoni pretī intervētājam un sakāt – lūk, ir īsts un patiess cilvēks.
Ko tev kā režisoram ir devis ceļš no dokumentālā kino uz mākslas?
Tiem, kas ir gājuši ceļu no doķa un fiction, ir iemācījušies cienīt filmas varoni. Jo viņš tev pretī ir īsts, neizdomāts. Ja tu gribi uztaisīt kaut ko labu no tā, tad varonis ir jāciena. To fiction ir grūtāk panākt, un varoņus ir grūtāk cienīt – viņus var nogalināt pēc savas vēlmes, kad to vajag, viņus ir viegli sakaut un viegli nodarīt pāri sižeta dēļ. Ar dokumentālu varoni nevar gluži tā spēlēties. Tu iemācies varoni cienīt un pārliec to uz fiction, un tas, manuprāt, ir ļoti vērtīgi.
Kā juties, kad tevi sāka ievietot noteiktā plauktiņā, pieliekot dokumentālista birku?
Tur jau ir tas draivs pretoties šīm birkām. Ļoti daudz birku patiešām mums sakarinātas pēc "Ģimenes lietām" un festivālos saņemtajām balvām. Tomēr manī strādā princips – ja esi kaut ko sasniedzis, tad jādara kas cits, nevis jāpaliek vienā punktā. Pilnīgi noteikti ir jāvirzās tālāk. Par labu šim aspektam nostrādāja arī tas, ka izgāzās sākotnējā iecere "Izlaiduma gadu" filmēt kā dokumentālu filmu. Mēs pamatīgi sastrīdējāmies ar skolas direktori, kuras vadītās vidusskolas klases portretu mēs gribējām filmēt – autentisku, īstā Rīgas skolā. Tā mums nācās transformēt visu projektu.
Atceros tavu emocionālo dienasgrāmatas ierakstu no slimnīcas, kas bija publicēta portālā "Satori". Tur tu slimnīcas palātā rakstīji par savu lēmumu – filma tomēr būs!
Jā, tas bija emocionāls lēmums laikā, kad biju fiziski novājināts. Jāatzīst, ka es pirms Eiropas tūres atkal esmu nedaudz pārpūlējies. Un arī tagad tas sakrīt ar lēmumu par jaunu filmu, par ko varbūt vairāk pastāstīšu pēc seansa Luksemburgā.
Ko sev negaidītu tu atklāji mākslas kino uzņemšanas laukumā?
Tas, kas man kā dokumentālistam, vai vēl pirms tam kā žurnālistam, nebija pazīstams, ir tas, cik šis process ir magnetizējošs. Tas tiešām bija zemākais punkts tajā slimnīcas posmā, par ko tu lasīji. Es biju nokritis ar Epšteina Barra vīrusu, kas ir ļoti dīvaina slimība. Tā ir īslaicīga, bet pārņem visu ķermeni un degradē visas ķermeņa daļas. Un tu esi kā galīgs lupata, kas neko nevar izdarīt. Tad celies augšā un sāc darīt kaut ko. Tad vēl augstāk, vēl un vēl. Līdz tam, ka samagnetizē tik daudz cilvēku un izveido ar viņiem ļoti īpašu kontaktu, kas rezultējās filmā. Un tas viss sākās ar kolēģa Sašas (operators Aleksandrs Grebņevs) apgalvojumu, ka mēs arī divatā, trijatā varam uztaisīt to filmu... Tad iesaistījās vēl citi cilvēki, tad vēl, un aizgāja līdz tam, ka filmā ir epizodes, kurās bez aktieriem tikai mākslinieciski tehniskais personāls vien sasniedz piecdesmit cilvēkus! Un tas viss bija lielā mērā uz brīvprātīgiem pamatiem balstīts. Tas bija unikāls process. Otrreiz es to neatkārtotu tādā veidā – bez naudas nekādā ziņā. Bet pats tas magnetizējošais process ir tas būtiskākais, lai kaut kas taptu vispār. Ir jāspēj magnetizēt sevi un citus cilvēkus – mobilizēt tos idejas vārdā, lai varētu doties tālāk.
Vai filmas "Izlaiduma gads" stāsts ir unikāls Latvijas kino vidē?
Šodien man bija saruna ar Didzi Erru (mūziķis), un viņš teica tādu frāzi – "Cik tu tālu to apvārsni redzi, tik tālu tu vari arī aiziet." Es nebiju pieradis magnetizēt tik daudz cilvēku gan ražošanas, gan tālāk sekojošajā izplatīšanas procesā. Tomēr mēs esam sasnieguši 36 tūkstošus skatītāju Latvijā, un tas mums ir ļoti, ļoti daudz. Kolēģi mums kā tādiem neatkarīgajiem ar ierobežotiem resursiem pirms tam prognozēja – labi ja desmit tūkstošus skatītāju, ne vairāk. Esam jau gandrīz četras reizes pārsnieguši šo prognozi. Nav jau galvenais dzīties pēc tā skatītāja, bet ir milzīgs prieks, ka mums tas ir izdevies. Patiesībā robežas ir tik plašas! Ir forši, ka ir diskusija, kas spēj elektrizēt gaisotni. Un tas noteikti nav tikai "Izlaiduma gada" nopelns. Pēdējos gados pamanāma vesela virkne ar filmām, piemēram, "Mammu, es tevi mīlu", "Modris", "Cilvēki tur", kuru dēļ jau vairs nevar teikt, ka latviešu kino ir tāds štruntīgs, vienaldzīgs un tamlīdzīgi. Kaut kas tajā visā tomēr ir mainījies.
Filmas tapšanas process ir aizraujošs, bet jūs tādu padarījāt arī filmas reklāmas kampaņu un ceļu pie skatītājiem…
Man un operatoram Aleksandram Grebņevam ir diezgan liela pieredze saistībā ar medijiem. Un tas bija interesanti – ko darīt situācijā, kad mums nav mārketinga un PR budžeta. Vai mēs varam to uztaisīt un ieinteresēt cilvēkus? Skaidrs tas, ka mums tā pieredze palīdzēja saprast, kas ir ziņa jeb kas veido ziņu un kā var izveidot ziņu no nekā. Tā mēs sākām visvisādi rotaļāties ar publisko telpu Latvijā. Visi jau to saprata – tā bija atklāta spēle. Mēs vienkārši centāmies breinstormos radīt tādas idejas, kas varētu pārtapt par ziņām, bet kurām nav nekāda pamata. Bija zīmēšana ar krītiņiem uz Rīgas ielām, banānu dalīšana no ķerrām pie Brīvības pieminekļa, pikets pie Saeimas. Mums noteikums bija tikai viens – nekad nedrīkst tikt vēlreiz izmantots viens un tas pats paņēmiens. Piemēram, tika radīta ziņa, ka Helovīna naktī režisors nosirmojis. Brīnos, bet bija cilvēki, kas uztvēra to nopietni. Tas apzināti tika veidots kā process, kurā visiem ir interesanti. Mums, medijiem un tiem, kas to visu lasa. Klau, nu tāda kā grēksūdze sanāk. Daļai, protams, tas viss nepatika, un lielākie cietēji bija mūsu draugi un radinieki, kas sociālajos tīklos saņēma tādu "spamu" ar "Izlaiduma gada" jaunumiem. Bet tik un tā varam teikt, ka daudzviet laukos, kur bijām savā Latvijas tūrē, par mums tomēr nebija dzirdējuši nemaz. Tas tāds mierinājums – mēs esam ļoti centušies un varbūt pat pārspīlējuši, bet sabiedrības lielākajai daļai tik un tā esam palikuši nezināmi. Tā, ka viss OK. (Smejas)
Filmu jūs arī izplatāt paši, kas nav tipiski.
Normāls ceļš ir, ja tu meklē pārdošanas aģentu, kas nodarbotos ar filmas tiesību tirgošanu. Tad aģents tās tālāk tirgotu distributoriem, dažādiem festivāliem. Šajā gadījumā man bija svarīgi saprast mūsu kapacitāti un potenciālu pašai filmai. Saprast arī to, kā šāds aģents darbotos, ja viņš strādātu ar mūsu filmu. Ir arī zināma pieredze ar iepriekšējām filmām, piemēram, dokumentālo filmu "Viktors", kas tā arī palika plauktā. Ir laba pieredze ar filmu "Ģimenes lietas", ar ko strādāja austriešu kompānija Autlook Filmsales. Visi aģenti, ar ko mēs runājām, teica, ka "Izlaiduma gads" ir tipiska festivālu filma, ka to ir grūti pārdot televīzijai, ja tā netiek dublēta, taču man šķiet, ka šo filmu nedrīkst dublēt. Jo ir svarīga šī pseidodokumentālā atmosfēra, dabiskā runa ar visiem mmm, ēēē un āāā – dublējot tas pazūd. Mums motivācija nav tikai nopelnīt, lai to uzkrātu kaut kur zeķē vai ieliktu nākamajā filmā, kas arī būtu forši. Mums ir arī atbildība mākslinieciski tehnisko darboņu priekšā – mēs vēlētos samaksāt viņiem par darbu, ko viņi tobrīd veica kā brīvprātīgie. Tas daļēji šobrīd jau ir noticis.
Kuru saņemto komplimentu par "Izlaiduma gadu" tu vērtē visaugstāk?
Divi vai trīs cilvēki visā šajā laikā ir izteikušies, ka filmas laikā un pēc filmas viņiem ir bijusi duāla sajūta – viņi īsti nevar noformulēt savu attieksmi pret galveno varoni – mīl viņi viņu vai ienīst. Tas ir pats augstākais, jo šī filma ir ļoti konkrēti centrēta uz šo vienu protagonistu, kas ir galvenā varone ar visām viņas pretrunām – gan ar jaukām, gan ar nepārliecinošām, konfliktējošām īpašībām. Manuprāt, tas ir ļoti labi, ja skatītājiem rodas pretrunīga sajūta.
Vai Inga Alsiņa titullomā nospēlēja to, ko tu vēlējies, vai tomēr radīja savu tēlu?
Viņa dzemdināja kaut kādu savu bērnu no tā. Tik ar improvizāciju bagātā žanrā, kāds ir šis, nemaz nevar līdz galam simtprocentīgi izdarīt visu. Es savā ziņā joprojām esmu pārsteigts par to, cik lielā mērā viņa atkāpās pati no sava aktrises tēla. Jo lomās, kurās esmu redzējis viņu teātrī līdz šai filmai, tomēr visās bija kaut kāds vienojošs faktors, kas liecināja par viņu kā aktrisi. Izlaiduma gadā tomēr viņa ir citādāka nekā teātra lomās. Viņa pēc filmas noskatīšanās teica, kas man noteikti paliks atmiņā vienmēr – ka viņai šķiet, ka vajadzēja galveno varoni sodīt bargāk, ka vajadzēja vēl vairāk sadot šim tēlam.
Tu savu filmu esi rādījis gana daudzās skolās. Ko jaunieši saka – viņiem ir interesanti skatīties?
Mani iedvesmo tas, ka jauniešu viedoklis ir ļoti polārs. Vai nu ļoti par vai ļoti pret. Arī skolās, kurās mēs esam bijuši, esam saskārušies, ka jaunieši saka, ka ir tā kā par viņiem, tikai citādāk. Ir skolas, kur saka, ka pie viņiem nekad nekas tamlīdzīgs nebūtu iespējams. Arī skola, kurā esmu mācījies es pats, tagadējie jaunieši apgalvo, ka nekas tāds pie viņiem nebūtu iespējamas. Es toties varu teikt, ka ļoti daudzas epizodes filmā ir tieši no tā laika, kad es mācījos šajā skolā. Tie bija 90.-tie gadi. Jauniešiem būtu vērts nākt un paskatīties ar tādu domu – vai tas būtu iespējams, vai nē. Ja iespējams, vai es tā būtu rīkojies kādā no redzamajām situācijām. Mēs neizvēlējāmies standarta skolu un standarta situāciju. Ja mēs būtu izvēlējušies ikdienu – kas ir tā parastā, garlaicīgā, normālā – tā nav tā vide, par ko veido filmas. Mēs, protams, izvēlamies situācijas, kuras tomēr nedaudz provocē.
Foto: Kristaps Kalns, "Dienas Mediji"
Pievienot komentāru