Iveta Pole – viena no ievērojamākajām jaunās paaudzes teātra un kino aktrisēm Latvijā – pārstāvēs savu valsti Centrāl- un Austrumeiropas filmu festivālā CinEast, kas notiks no 11. līdz 28. oktobrim dažādās Luksemburgas vietās. Iveta būs viens no īpašajiem festivāla viesiem, turklāt viņa ir galvenā aktrise festivāla programmā iekļautajā filmā "Kolka Cool", ko 12. oktobrī demonstrēs Luksemburgas Sinematēkā. Runājam ar Ivetu par filmu, aktrises darbu un kino Latvijā.
Filma “Kolka Cool” ir traģikomisks art-house kino tradīcijās balstīts stāsts par jauniešu dzīvi Latvijas nomalē. Bezperspektīvājā vidē filmas varoņi nezina, ko iesākt ar savu dīko dzīvi, un ne pārāk sekmīgi mēģinot veidot savstarpējās attiecības — tiecas pēc draudzības, sapratnes un mīlestības, tajā pat laikā dzeršana un kautiņi ir viņu ikdiena.
Jautāja un pierakstīja Heinrihs Puciriuss.
Heinrihs Puciriuss. Tu sāki kā teātra aktrise. Pastāsti, lūdzu, kā Tu iesaistījies kino un kādas, tavuprāt, ir galvenās atšķirības starp spēlēšanu teātrī un filmās?
Iveta Pole. Pirmkārt, jāatzīst, ka tik mazā valstī kā Latvija nav izteikti nodalīti kino un teātra aktieri, šeit visi dara visu. Tā kā Latvijā kino industrija ir visai niecīga, tad lielākoties aktieri strādā teātros un priecājas, ja laiku pa laikam var kaut kur filmēties. Bet galvenā atšķirība starp teātri un kino ir tāda, ka teātris ir gaistoša un mirklīga māksla, kas notiek dzīvajā laikā. Tajā mijiedarbojas enerģija starp skatītāju un aktieri, bet kino ir tāda kā iekonservēta un noglabāta enerģija, fiksēts mirklis, kas nav jāatkārto.
H.P. "Kolka Cool" nav pirmā Jura Poškus filma, kurā Tu piedalies. Pastāsti, lūdzu, par jūsu sadarbību un kā tā izveidojās?
I.P. Es nesen biju sākusi strādāt Jaunajā Rīgas teātrī, kad Juris Poškus sāka veidot savu pirmo spēlfilmu "Monotonija" un uzaicināja vairākus aktierus no JRT uz tādām kā provēm savai filmai. Patiesībā viņš strādāja pēc līdzīga principa kā mūsu teātra galvenais režisors Alvis Hermanis – aktieriem tiek dots uzdevums sagatavot vairākas improvizētas etīdes par kādu attiecīgu tēmu. Es sagatavoju etīdi kopā ar savu kolēģi Vari Piņķi, un Poškum kaut kas tajā šķita saistošs, un tā arī sākās mūsu sadarbība nu jau divu filmu garumā... Varu tikai piebilst, ka strādājot ar to pašu režisoru otro reizi, to darīt ir nedaudz vieglāk un ātrāk, jo ir izveidojušies kaut kādi kopīgi principi, pēc kuriem strādāt, un arī tīri cilvēciski mēs pazīstam viens otru labāk, bieži varam saprasties no pusvārda, un tas noteikti atvieglo procesu.
H.P. Pastāsti drusku par filmas "Kolka Cool" tapšanu. Cik lielā mērā aktieri varēja improvizēt un pielāgot scenāriju, un kāda bija aktieru un režisora sadarbība filmas tapšanas laikā?
I.P. Kā jau minēju, Juris izmanto etīžu principu. Kolkas Cool gadījumā bija ieskicēts pamatscenārijs, taču bez smalki izveidotiem personāžu raksturiem, un līdz ar to ļoti daudz kas bija atkarīgs no aktieriem. Kopīgi ar režisoru pavadījām garas stundas, spriežot un veidojot tēlus, un būvējot notikumu attīstību. Izdomātās etīdes mēģinājām, filmējām, rediģējām, līdz ieguvām rezultātu, kas visus apmierināja. Līdzīgi kā celt māju – ķieģeli pie ķieģelīša, līdz kamēr beigās tas viss pēc kaut kā arī sāk izskatīties. Un tādā ziņā Juris droši vien ir brīnumains režisors, jo reti kurš, it sevišķi jau kino, ir gatavs dot tik lielu brīvību aktieriem. Tā ir kā medus maize aktierim, lai gan darbs ir dubultā.
H.P. Filma tika filmēta Kolkas apkārtnē? Vai pirms tam veicāt t.s. lauka pētījumus, iepazināties ar vietējiem, viņu dzīves veidu, runas stilu? Un vai filmā redzamais atbilst Latvijas lauku realitātei vai tas tomēr būtu jāuztver kā māksliniecisks pārspīlējums?
I.P. Jurim netālu no Kolkas ir lauku māja. Braucām vairākas vasaras tur ciemos tādās kā radošās nometnēs, pie viena iepazīstoties ar apkārtni un vietējiem iedzīvotājiem. Dokumentālas iezīmes tomēr filmā ir vairāk puišu atveidotajiem tēliem. Man tādā ziņā ir pilnīgi izfantazēts tēls, jo tur vienkārši nebija tādu jaunu vietējo meiteņu, no kurām varētu šo to aizlienēt filmai. Gados jauni cilvēki, kas tur iesēdušies un dīkdieņo, tieši bija vīrieši. Es pat nezinu kāpēc – iespējams, ka meitenes ir mērķtiecīgākas un vairāk domā par savu nākotni. Līdz ar to, manuprāt, filma nav jāuztver kā pilnīga sociāla dokumentācija, un tajā ir daudz hiperbolizētu epizožu un raksturu, lai gan daudzi balstīti realitātē.
H.P. Tad cik ilgā laikā tapa šī filma?
I.P. Mēs filmējām divas vasaras, tomēr gatavojāmies jau krietnu laiku pirms. Kā jau teicu, braucām uz turieni vēl iepriekšējā vasarā izpētē, un pēc tam ziemā un pavasarī studijā pavadījām garu un aizraujošu ''galda periodu"', kur notika mēģinājumi un gatavošanās filmēšanai vasarā. Kad materiāls bija nofilmēts, arī post production prasīja ilgu laiku. Es nezinu, tieši kāpēc filmas tapšana ievilkās, bet pieņemu, ka tas, kā jau parasti, bija saistīts ar finansējumu.
H.P. Iespējams, tas būtu jājautā režisoram, bet kāpēc filmai tāds nosaukums? Kas tieši ir "cool" filmā atainotajā dzīvesveidā?
I.P. Jā, to droši vien vislabāk pateiks režisors, bet es pieļauju, ka tam ir sakars ar to ļoti vēso jeb kūlo attieksmi pret lietām un dzīvi kopumā, kas raksturīga tās piekrastes cilvēkiem.
H.P. Cik Tev viegli bija iejusties Simonas tēlā — ievērojami jaunākā par Tevi, turklāt pavisam vienkāršā mazpilsētas meitenē?
I.P. Es gan arī biju krietni jaunāka, kad mēs filmu veidojām, līdz ar to nebija tik traki. Ja nopietni, tad aktierim jāspēj iejusties dažādos tēlos, tā kā nebija pārāk grūti. Turklāt tēla psiholoģija jau bija uzbūvēta tā saucamajā "galda periodā", un atlika vien sakoncentrēties uz filmēšanas laukumu un izpildīt epizodes uzdevumu.
H.P. Kādā ziņā filma varētu būt interesanta arī citu valstu skatītājiem?
I.P. Nezinu, par to man grūti spriest, jo ir jau dažreiz tā, ka darbs ietver sevī vairāk lokālai publikai saprotamus kontekstus, zemtekstus, jokus, leksiku, līdz ar to saprotamākus pašus tēlus. Tamdēļ patiesībā būtu ļoti interesanti uzzināt, kā šādu filmu saprot un uzņem ārzemju skatītājs.
H.P. Kāds kino Tev pašai patīk? Vai ir kādi iecienītākie režisori, novirzieni?
I.P. Ahh... tik daudz to labo režisoru un filmu, turklāt katram periodam savs.Nu, vārdi, kuri mani ir ietekmējuši ir Kasavetiss, Linčs, Trīrs, Džārmušs, Kronenbergs, Antonioni... Droši vien arī citi, kurus es steigā nenosaucu.
H.P. Kā Tu kopumā varētu raksturot Latvijas kino cilvēkam, kas neko daudz par Latviju nezina?
I.P. Kā pašreiz visai sīku vienību, kurš potenciāli varētu kļūt par kaut ko interesantu nākotnē, jo, manuprāt, parādās daži jauni un daudzsološi režisori. Es ļoti ceru un priecātos, ja Latvijas vārds pasaulē izskanētu caur šādu prizmu. Tas būtu lieliski.
Pievienot komentāru