Līksma, spridzīga un vienlaikus mazliet noslēpumaina un hipnotiska ir 2011. gada Latvijas mūzikas ierakstu gada balvas debitante un atklājums – mūziķe un dziedātāja Elizabete Balčus.
Divus iepriekšējos gadus Elizabete kopā ar draugiem bija viena no daudzajiem "Positivus" apmeklētājiem, kas festivālā gluži kā lielā ballītē izbaudīja jūras tuvumu, vieglo gaisotni un mūzikas visuresamību. Saņēmusi uzaicinājumu šogad pati dziedāt uz "I love you" skatuves, viņa ir radošuma un prieka pilna, taču atzīst, ka uzstāties šādā festivālā varētu būt pagrūti – daudzi tajā ierodas vairāk ballēties, nekā iedziļināties mūzikā. Elizabete nesen uzstājās "Palladium" koncertzālē kā grupas "Pērkons" iesildītāja un piedzīvoja brīnišķīgas izjūtas, kādas mūziķim rodas, kad simtiem cilvēku, izdzirdot pirmās notis, apklust un ieklausās. "Tas bija lieliski, jūtot sinerģiju ar klausītājiem, kad šķita, ka spēju viņus ievest savā pasaulē," saka Elizabete, kuras lielajām acīm un nedziestošajam smaidam ir gluži vai hipnotiska vara – ja reiz tu esi ļāvies, tikt no tās vaļā pagrūti.
Dāvana 21. dzimšanas dienā
Kāda laime, ka Latvijā ir Mūzikas ierakstu gada balvas pasniegšanas ceremonija! Ja šāda pasākuma nebūtu, daudziem līdz pat brīdim, kad tajā uz skatuves pēc 2011. gada debijas balvas kāpa sapņainā un ēteriskā būtne ar bizi, nebūtu ne mazākās nojausmas, ka ir tāda jauna un talantīga mūziķe Elizabete Balčus.
"Man bija liela vēlme ierakstīt albumu, visas dziesmas tajā ir ļoti patiesas, tādēļ man prieks, ka albums ir novērtēts," neslēpj Elizabete. Viņa gan par 20 minūšu ilgo albumu "Wooden Horse", kur visas dziesmas ir pašas sacerētas, stāsta gluži kā par joku, kas izvērtās nopietnā pasākumā. "Latvijā pieņemts, ka cilvēkam vispirms sevi jāapliecina un tikai tad viņš izdod albumu. Bet man bija no gaisa pagrābta ideja un pārliecība, ka būs albums, pat nenojaušot, kā to varētu īstenot," smiedamās skaidro Elizabete. “Sākumā bija tikai dziesmas vokālam un klavierēm, ko pamazām papildināju ar citiem instrumentiem. Lielākoties visu spēlēju pati – vokālu, klavieres, flautu, metalafonu, pārējo palūdzu saviem draugiem un kursabiedriem no Mūzikas akadēmijas. Viņi ielūkojās notīs, patika, un viņi spēlēja ierakstos. Divus mēnešus pirms savas 21. dzimšanas dienas izdomāju, ka albums būtu skaista dāvana, un visiem draugiem to skaļi paziņoju. Tā kā man vairs nebija, kur atkāpties, divu mēnešu laikā bija jāpabeidz rakstīt dziesmas, jāuztaisa dizains un paši diski."
Izklausās vienkārši, bet tagad Elizabete atzīst, ka albuma nonākšana līdz veikalu plauktiem bija nesalīdzināmi grūtāka nekā mūzikas radīšana. "Organizatoriskie pasākumi, dokumentu kārtošana, vāciņu līmēšana, locīšana nebija sevišķi patīkama nodarbe," godīgi pasaka mūziķe. "Tajā brīdī domāju, ka esmu gatava maksāt jebkādu naudu cilvēkam, kas to izdarītu manā vietā. Toties tagad man ir pieredze albuma izdošanā, un viss notika tieši tā, kā gribēju. Ir gandarījuma sajūta, ka visu darīju pati."
Albuma dizainu radīja topošais mākslinieks Ģirts Lībeks, kurš bija nejauši dzirdējis Elizabetes mūziku un pats viņu uzmeklējis ar šādu piedāvājumu. Tipogrāfijā atradās sponsors. Vienīgais, kam, pēc Elizabetes vārdiem, vajadzēja "sačabināt naudiņu", bija pašu disku ražošana un mūzikas ierakstīšana. Izrādās, uzņēmīgai meitenei tas nav neatrisināms uzdevums – Elizabete pagājušajā vasarā nolēma kopā ar draudzeni arfisti Elizabetu Angeliku Lāci, kas arī piedalījusies dziesmu ierakstā, spēlēt Vecrīgas ielās un tādējādi sapelnīt vajadzīgo naudu albuma izdošanai. "Tas bija samērā jautri, jo bija pilnīga brīvība atļauties spēlēt," saka Elizabete. "Tajā laikā iepazinos ar daudziem cilvēkiem, atgadījās visneparastākie piedzīvojumi, un mūs sāka aicināt uzstāties dažādos pasākumos." Tā Elizabete pati kļuva par sava albuma izdevēju, izraisīdama lielu profesionālo mūziķu interesi.
Solfedžo karuseļu vietā
Lai gan Elizabete atstāj kautrīgas un pat biklas meitenes iespaidu, pie skatuves dēļiem un uzstāšanās viņa pieradusi jau kopš bērnības. Viņas mamma ir režisore Dita Balčus, kas meitu iesaistīja savās izrādēs un, kā to dara daudzi vecāki, uz bērniem projicēja pašas bērnībā nepiepildītos sapņus, aizveda meitas Elizabeti un Kristiānu mācīties mūzikas skolā. Tagad tikai vecākā meita Egija nav saistīta ar mūziku, viņa kļuvusi par aktrisi.
"Mani aizveda uz mūzikas skolu, sakot, ka iesim uz karuseļiem," stāsta Elizabete. "Karuseļi izrādījās daudzstāvu māja ar solfedžo skolotāju. Lai gan biju ļoti nepaklausīgs bērns, mamma cīnījās, lai es mācītos mūzikas skolā – ignorēja gan manus protestus, gan nošu plēšanu."
Tomēr mūzika Elizabetei ir kļuvusi ļoti mīļa. Mācījusies gan Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, gan Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, viņa pat nevarēja izšķirties, ko studēt Mūzikas akadēmijā, – džezu vai klasisko flautu. Divus gadus studējusi abās nodaļās, Elizabete šogad nolēma palikt uzticīga klasiskajai mūzikai un flautai, ko spēlē jau kopš mazotnes. "Kamēr biju bērns un mācījos mūzikas skolā, nezināju, ka mūzika būs kaut kas tāds, kur es varēšu sevi izteikt,” paskaidro Elizabete. “Man mūzikas skolā teica: ja māki spēlēt flautu, ir tikai divi varianti – vai nu spēlēt orķestrī, vai mācīt citiem flautas spēli. Tomēr ir iespēja darboties dažādos projektos un radīt savu mūziku, kur arī flauta noder."
Kamēr Elizabetes māsa Kristiāna dzīvoja Latvijā, viņas daudz spēlēja kopā un bija iecerējušas veidot čellistes un dziedātājas duetu "Pikasū", kura nosaukums tapis no abu māsu iesaukām Pika un Suse. Taču Kristiāna ierakstīja čella spēli divās trijās Elizabetes dziesmās un pameta Latviju. Jau gadu viņa dzīvo Spānijā. "Tā no mūsu dueta pāri palika tikai Elizabete Balčus."
Vasara tikai sev
Nupat jūnijā savu debijas albumu "Rasā pēdas" piedzīvoja dūdiņroka grupa "Sus Dungo", kurā nu jau četrus gadus paralēli solodarbībai viena no dalībniecēm ir Elizabete. Pēc nosaukuma varētu šķist, ka tas saistīts ar folkmūziku vai etnomūziku, taču Elizabetei šķiet, ka precīzāks ir mūzikas apskatnieka Toma Grēviņa raksturojums "indie popa fejas". Grupā ir astoņas meitenes, katra no viņām mazliet citāda, bet iemanījušās sadzīvot.
"Sākumā man šī mūzika šķita kaut kas pārlieku sērīgs, lēnīgs, mierīgs, nekāds, garlaicīgs," bez aplinkiem saka Elizabete. "Taču domāju – ja es spēlēšu grupā, varbūt manas vīzijas un muzikālie papildinājumi tajā ieviesīs kaut ko citu un pašai kļūs interesanti. Pamazām, kad mūziķu grupā kļuva aizvien vairāk, arī mūzika mainījās. Tagad mēs nevis dungojam, bet normāli "bliežam". Ir arī apcerīgās dziesmas, bet tās ir piepildītas."
Kad Elizabete atzīstas, ka "Positivus" būs viena no retajām uzstāšanās reizēm šovasar, tas skan pat mazliet atviegloti. "Godīgi runājot, man ne pārāk patīk muzicēt bāros vai klubos," saka meitene. "Tur publika nāk iedzert un izklaidēties, bet mūzika paliek otrajā plānā. Savukārt noorganizēt vērienīgu uzstāšanos koncertzālē – tas prasa enerģiju un laiku, lai viss līdz sīkumam būtu perfekts. Galu galā man ir arī studijas, lekcijas un eksāmeni, daudz uzstāšanos kopā ar "Sus dungo"."
Vasarā Elizabete var netraucēti radīt mūziku, spēlēt un improvizēt, aizmirstot par akadēmijas repertuāru. "Lai spētu savas izjūtas pārvērst mūzikā, man ir vajadzīgs tukšums, kad mājās neviena nav," saka Elizabete. "Mūzikas akadēmijā māca, ka īstam komponistam jāspēj radīt jebkurā laikā. Taču es labāk pagaidu, kad man uznāks lielais iedvesmas vilnis. Pārsvarā mana mūzika rodas no emocijām un sapņiem, no tā, ka nevaru dzīvot tālāk, ja neizsaku tās kaut kādā veidā. Mūzika ir manas emocijas, un klavieres ir mans psihologs."
Žurnāls "Una" (2012. gada jūlijs)
Teksts: Gunita Nagle
Pievienot komentāru