Jūrmalas mākslas skolā 1. septembrī notika grāmtas "Pino un Maksis vieni mājās" atvēršanas svētki. Grāmatas autori ir Luksemburgā dzīvojošā Katrīne Sammuta un Latvijā labi pazīstamais rakstnieks Juris Zvirgzdiņš, bet ilustrācijas zīmējusi jūrmalniece Gundega Āboliņa.
Pāri kalniem, pāri jūrām, pāri paaudzēm pie lasītājiem ceļo jauna grāmata. Rīga–Luksemburga–Jūrmala, mazliet arī Malta. Grāmata bērniem un jauniešiem, kuras līdzautore nāk no Luksemburgas latviešu vidus, ir kaut kas nepieredzēts. Tādēļ devos mazā izlūkgājienā pie autoriem – 12 gadus vecās Katrīnes Sammutas, pazīstamā latviešu rakstnieka Jura Zvirgzdiņa un pie grāmatas ilustratores – 12 gadus vecās Gundegas Āboliņas.
Viss sākās 2018. gadā, kad pasaule bija mazliet citāda nekā šodien, kad grāmata nākusi klajā. Juris Zvirgzdiņā bija devies uz Luksemburgu apciemot bērnus un jauniešus Eiropas skolā un “Stropā”. Kādu vakaru, ciemojoties pie saviem ilggadējiem draugiem Gitas un Ulda Krastiņiem, Zvirgzdiņš iepazinies ar Katrīni, kura viņam sīki izstāstījusi par melnajiem caurumiem, par kuriem viņš maz zinājis. “Mēs nospriedām, ka tur mēs neko nevaram darīt, un nolēmām kopīgi rakstīt stāstu par Pino. Es jau Pino Gris (Pino ir saīsinātais vārds) biju saticis. Darbs nebija viegls, jo es neesmu jauno tehnoloģiju draugs, un tā mums palīgā nāca Gita Krastiņa un Ervīns Cīrulis, kas rūpējās par Katrīnes un manu vēstuļu un pārdomu izmaiņu.” Katrīnei ļoti patikusi sadarbība. Tā bijusi sarežģīta, jo vēstules nācies sūtīt caur citiem cilvēkiem. “Bija diezgan grūti sazināties, bet mēs daudz runājām pa telefonu.”
Bet kā radās sunītis Maksis? Stāsta Juris Zvirgzdiņš: “Mēs domājām, ka ar stāstu par Pino un āra sardīņu kārotājkaķiem būs par maz, tādēļ stāstā pievienojās suns Maksis un arī divi cilvēkbērni, kā arī bagātā krustmāte. Lai nebūtu tik plakani. Vairāk darbības un piedzīvojumu. Mēs gribējām, lai izveidojas tāds plašāks stāstījums.” Katrīne vēl piebilst: “Pino dzīvoklī bija mazs sunītis – ne jau īsts – un tā viņš ienāca stāstā.” Viss it kā gludi, bet darbu rakstot, līdzautoriem tomēr bijušas domstarpības par stāsta varoņu lomām. Katrīne bija iecerējusi trīs āra kaķus kā antagonistus: “Es domāju, ka tie paliks par antagonistiem, bet tad viņi kļuva par īstiem draugiem. Sākumā es biju izplānojusi, ka viņi izliksies par draugiem, lai nozagtu sardīnes, jo viņi bija uz ielas un viņiem nebija, ko ēst. Bet tad parādījās kaķu ķērāji, un stāsts izveidojās pavisam citādi.”
Katrīnei stāsts attīstījās rakstot: “Kaķu ķērāji, Berga kundze vienkārši parādījās rakstot. Tāpat arī Gregors no sākuma nebija ieplānots.” Luksemburgas lasītājiem būs interesanti izlasīt pazīstamu jauniešu vārdus – vai šie tēli bija īstie Amanda un Kristaps? “Jā, protams! Man nebija tādas iztēles.” Mēs nezinām, vai šie grāmatas varoņi jau ir izlasījuši grāmatu, tātad gan lasītājiem, gan Amandai un Kristapam noteikti būs jautri. Un Makša dzimtenes Maltas apraksti... Tik krāšņi, gleznaini! Acu priekšā uzburas istaba, rotāta ar zeltu un sarkanu samtu. Tā ir arī Katrīnes tēva dzimtene. Vai tiešām tādas izskatās šīs telpas? Katrīne atbild apstiprinoši, jo kaut ko tādu nebūtu varējusi izdomāt.
Juris Zvirgzdiņš jau agrāk ir sadarbojies ar jauniešiem: “Esmu daudz ar bērniem strādājis – gan Lietuvā un Somijā, bet pirmā reize, kad ar tik jaunu. Pirms daudziem gadiem sadarbojos ar Gati Gudetu, kad uzrakstījām lugu “Jubilejas gads”, ko izrādīja Jaunatnes teātrī, vēlāk arī Austrālijā un ASV.” Taču jaunajai rakstniecei Katrīnei un jaunajai ilustratorei Gundegai šī bija pirmā pieredze grāmatas tapšanā. “Tieši tā viss ir. Tā ir patiesība, īstenība – es nevarētu kaut ko tādu izdomāt.” Zvirgzdiņš piebilst: “Tur, kur Maksis stāsta par savu dzimteni Maltu, jāuzsver, ka to varēja vienīgi Katrīne uzrakstīt. Atklājās arī, ka Katrīnes vectēvs (vai vecvectēvs) Franss Sammuts ir slavens maltiešu rakstnieks.” Katrīne pastāsta, ka arī viņas tēvs Marks Sammuts ir rakstnieks – tātad rakstīšana laikam viņai jau gēnos ielikta.
Līdzīgi apveltīta ir arī ilustratore Gundega Āboliņa, kuras vecmāmiņa ir māksliniece Inese Āboliņa. Pino un Maksis ik pa laikam apspriež vietējos TV seriālus, īpaši tos, ko skatās viņu saimniece. Zvirgzdiņš uzsver, ka gribējuši, lai grāmatai nav specifiskas vietas: “Latviešiem ir daudz bērnu grāmatu, kur viss notiek tieši Latvijā. Ceram, ka ar šīs grāmatas notikumiem varēs identificēties daudz plašāks loks. Kas zina, varbūt kādam interesēs to pārtulkot?”
Gundega un Katrīne vēl nav tikušās. Bija paredzēts šajā vasarā iepazīties, pat kopā doties uz grāmatas atklāšanu Jūrmalas mākslas skolā 1. septembrī, bet pandēmija (vai liga, kā to sauc Zvirgzdiņš) ieviesa korekcijas. Grāmata bija uzrakstīta, bija jāmeklē mākslinieks. Stāsta Gundega: “Es mācījos Jūrmalas Mākslas skolā, vienu dienu skolotājs Antons Vaivods un Ilze Saulīte-Jansone mani aicināja uzzīmēt kādas ilustrācijas. Viņiem patika, un tā tas viss sākās. Tad viņi man iedeva izlasīt kādu grāmatas daļu. Es uzzīmēju tādu, kādu es to visu redzēju. Man atsūtīja dažas Pino fotografijas. Man arī kaimiņos ir vairāki kaķi, kā arī suns – taksītis. Tādēļ Maksis mazliet izskatās pēc takša. Vispār man ļoti patika šis darbs, bet bija arī grūti. Man kādreiz bija jāpārzīmē savas ilustrācijas.” Zvirgzdiņš: “Ļoti man patika jaunās mākslinieces ilustrācijas. Pino un Maksis tiešām izskatījās, kādus es viņus iztēlojos. Un arī lielais dobermanis.” Katrīne bija iedomājusies košākas ilustrācijas, bet Gundegas ilustrācijas viņai patīk labāk nekā pašas iztēlotās.
Juris Zvirgzdiņš savā mūžā ir bieži turējis rokās nupat iznākušu grāmatu. Viņš ir Latvijas Literatūras 2020. gada mūža balvas ieguvējs. Bet kā gan jaunā Luksemburgas autore un Latvijas māksliniece jutās, paņemot rokās savu grāmatu? Gundega bijusi mazliet nobijusies, jo pirmo reizi kaut ko tādu darījusi, bet ļoti priecājusies, ka tik skaista iznākusi. Katrīne priecājās, ka “tagad ir īsta grāmata ar manu vārdu”, bet sapratusi, ka nākotnē gribētos vēl kādu, varbūt tikai mazliet biezāku.
Juris Zvirgzdiņš uzsver, ka grāmatas tapšana bijis komandas darbs. “Mēs ar Katrīni tik tiešām tur kopā rakstījām – ne vienam, ne otram nebija lielāka loma. Tad vēl talkā nāca Gita un Ervīns, ka arī Ilze Saulīte-Jansone.”
Vai jaunās autores turpinās iesāktās rakstīšanas un ilustrēšanas gaitas? Gundega: “Es pirmo reizi kaut ko tādu darīju. Un man ļoti gribētos arī nākotnē ilustrēt kādu grāmatu.” Katrīnei vislabāk visā procesā patikusi tieši rakstīšana. Vai viņa nākotnē pievērsīsies rakstīšanai? “Tagad ne, jo koncentrēšos uz mācībām. Vispār jau jā, bet varbūt vairāk dzejoļus. 2019. gadā “Garajā pupā” iekļuva divi mani dzejoļi.” Gribas īpaši uzslavēt Katrīnes māti un Luksemburgas latviešus, kas Katrīnei devuši tik labus pamatus latviešu valodā, ka viņa sajūt aicinājumu rakstīt tieši latviešu valodā.
Grāmatas atvēršanas svētki noritēja svinīgi un skaisti. Tos apmeklēja arī Latvijas prezidents Egils Levits, kurš slavējis jauno autori un mākslinieci.
Kad izlasīsit grāmatu, sapratīsit, kādēļ viens eiro no katras grāmatas cenas tiks ziedots “Dzīvnieku pansijai Ulubele”.
Luksemburgā grāmatu var iegādāties pie Gitas Krastiņas un Lindas Līces. Latvijā to var iegādāties grāmatnīcā “Jānis Roze”.
Par godu šim notikumam no 7. septembra apgāda "Jānis Roze" Facebook lapā sāksies konkurss par šo grāmatu. Sekojiet informācijai!
Teksts: Valda Liepiņa
Foto un video: Valsts prezidenta kanceleja un grāmatas publicitātes materiāli
Pievienot komentāru