Pērn aizsākās pārrunas un pamazām palielinājās cerības, ka arī mums Luksemburgā būs iespēja noskatīties Nacionālā teātra aktrises Marijas Bērziņas monoizrādi "Mollija saka: jā!" Un cerības īstenojās. Sešu cilvēku komanda devās uz Luksemburgu, mums visiem labi pazīstamais un uzticamais pārvadātājs Jānis Ormanis (jā, tā viņu tiešām sauc) ar savu busiņu veda dekorācijas – un, lūk, 9.jūnija vakarā apmēram simts Luksemburgas latviešu beidzot noskatījās šo unikālo izrādi. Paldies visiem čaklajiem rūķīšiem, kas nepadevās, kad parādījās pirmās grūtības.
Izrāde ir daudzslāņaina. Iestudēt Džeimsa Džoisa darbu "Uliss" – kaut vai "tikai" astoņpadsmito nodaļu par Molliju – ir uzdrīkstēšanās. Kā zināms, šajā darbā ir maz pieturzīmju. Pusotras stundas garajā izrādē, izrādās ir tikai astoņas pieturzīmes, tātad aktrise un režisors Pēteris Krilovs ir varējuši tajā iestrādāt savu interpretāciju. Pirms izrādes Marija Bērziņa mums paskaidro, ka šis darbs ticis iestudēts, lai cilvēkiem nebūtu bail izlasīt visu Džoisu. Un Nacionālā teātra programmas izstrādātāji viltīgi mums atgādina, ka tekstu tik tiešām ir grūti izlasīt. Es pirms izrādes nepaguvu programmiņa iedziļināties, taču, mājās pārnākusi, tajā rūpīgāk ieskatījos. Programmas atvērumā, pilnā platumā, nevis pa ierastajām lapām, lasām izrādes ievadtekstu. Bez pieturzīmēm. Un tad tu, cilvēciņš, saproti, cik grūti to ir ne tikai izlasīt, bet norunāt tādā veidā, ka klausītājam tur visā skan kāda jēga.
Izrāde sākas ar mazu intrigu, jo no publikas tiek aicināts kāds vīrietis, kas izrādes laiku pavadītu uz skatuves. No aktrises skan mierinoši vārdi, ka viņam nekas nebūšot jādara, bet esot pietrūcis līdzekļu izrādē iekļaut Mollijas iemīļoto vīru Leopoldu Blūmu jeb, kā viņa to sauc, Poldiju. Acīgā aktrise tālākās rindās ierauga vīrieti strīpainā kreklā un tas, publikas aplausu pavadīts, dodas uz skatuvi. Mazliet savu Poldiju apčubinājusi un nomierinājusi, aktrise sāk savu monologu. Tiesa, Poldijam nav nekas vairāk jādara kā jāsēž uz ērtā dīvāna skatuves malā – ik pa laikam teksti tiek raidīti viņa virzienā. Vai viņš ir tiešām slims? Vai tikai guļ? Vai bijis neuzticīgs? Cik viņš apdāvināts! Un izrādās, ka viņš pat esot iedomājies, ka brokastīs pie gultas esot jāpienes olu pārīti!
"Nav liela māksla pateikt, ka Džeimsa Džoisa "Uliss" ir lielvalsts. Pat gandrīz kontinents. Daži to lasa gadiem, citi apceļo kājām nepārtraukti, vēl citi, kā mēs, (izrādes veidotāji) aizskrien uz vienu no 18 nodaļām un priecīgi par to stāsta citiem. Rakstnieks Dzintars Sodums ir piešķīris visiem latviešiem bezmaksas vīzu uz Ulisu augstākās klases tulkojumā. Stāsts par Molliju ir stāsts par sievieti, kuras galvā haotiski, paradoksāli, spilgti , brīžiem melīgi, bet brīžiem līdz pēdējam dvēseles plikumam skarbi un neķītri lēkā viņas dzīves kumosi" – stāsta izrādes režisors Pēteris Krilovs.
Jā, stāsts par sievieti. Marijas Bērziņas Mollija mums atkailina savu dvēseli, ļauj ieskatīties viņas pasaulē. Viņa prāto, arī pavīpsnā, par vīriešu un sieviešu attiecībām. Viņai ļoti svarīgs ir seksualitātes jautājums. Arī priesteri nepaliek bez skarbiem komentāriem. Un citas sievietes? Tās tik tiešām arī "trāpa" no Mollijas. "Kas gan nekaiš svētai būt, ja neviens neskatās virsū?" Ai, šī sievišķīgā un cilvēciskā skaudība! Mollija mums atklāj visas savas jaukās, skaudīgās, ļaunās, inteliģentās un zemiskās puses. Mollija it kā gaida savu dzīves piepildījumu no Poldija, bet varam arī saprast, ka viņas dzīvē ir arī citi vīrieši. Vai arī šīs attiecības ir viņas fantāzijas augļi? Vispār mani pārsteidza, cik mūsdienīgi ir šie Džoisa teksti. Mani nepameta sajūta, ka šķirstu veselu klāstu šodienas sieviešu žurnālu. (Un izrādījās, ka ne man vienai bija šāda sajūta). Mollijaizrāda dusmas, aizvainojumu, izbrīnu, mīlestību, aizkustinājumu, kašķīgumu un daudzas citas emocijas un rakstura iezīmes. Atpazīstat šādu emociju aprakstus uz žurnālu vākiem?
Mollija nemitīgi rosās pa savu virtuvi, kurā mēs varam ieskatīties pa atvērto bleķa logu. Pēc izrādes aktrisei jautāju, vai šī rosīšanās arī deva kādus teksta un izrādes pieturpunktus. Viņa atzina, ka šī darbība palīdzējusi viņai mājās tekstu iemācīties, jo to atkārtojusi, savu māju kopjot. Izrādes laikā mums ir arī iespēja noklausīties dažas dziesmas, Bērziņas lieliskajā izpildījumā. (Marija Bērziņa ir viena no Nacionālā teātra talantīgākajām t.s. dziedošām aktrisēm.) Tomēr izrāde ir par vairāk nekā Mollijas fantāzijām, pārdomām, attiecībām un sapņiem. Kā 2014.gada aprīlī rakstīja kritiķis, nelaiķis Normunds Naumanis:
"Un tad vienā brīdī tu sāc saprast, ka Mollijas loma ir atgādināt par kaut ko pulka svarīgāku par divu dvēseļu un/vai miesu savstarpējās pievilkšanās un/vai atgrūšanās neizdibināmajiem spēkiem, kas allaž kutinājuši talantīgu rakstnieku un citādu skribentu niekkalbju paduses (vai no kurienes tur tie spārni dīgst).
Mollija ir kā tāds noslēpumains melnais caurums, tā biedīgi fascinējošā enerģija, kas var iesūkt tevi visu un tikai Dievam vien zināmas labvēlības dēļ tagad, uz izrādes pusotru stundiņu, burtiski piespiež tevi apzināties: "Paga, tad kas paliek pāri no cilvēka, kad viņa vairs nav? Mollijas vārdu lēkme ir kā atgādinājums – pāri paliek domas, jūtas, vēlēšanās mīlēt un būt kādam vajadzīgai/-am. Kaut vai nīgrajam vazaņķim Leopoldam Blūmam. Mollija–Bērziņa saka: jā, ir jābūt, lai ko tas maksātu. Pēteris Krilovs kaktā var smaidīt – atkal viens labs darbiņš nodarīts."
Foto – Valda Liepiņa
Pievienot komentāru