MARIJA BĒRZIŅA ar Latvijas Nacionālā teātra viesizrādi "MOLLIJA SAKA: JĀ!"
Luksemburgā ceturtdien, 9. jūnijā, plkst. 19.30
Visiem latviešiem teātrmīļiem Luksemburgā un apkaimē par prieku esam uzaicinājuši viesos Latvijas Nacionālo teātri ar Marijas Bērziņas monoizrādi "Mollija saka: jā!". Izrādi iestudējis režisors Pēteris Krilovs, un tās pamatā ir Dzintara Soduma latviskotā Džeimsa Džoisa pasaulslavenā (un tik daudz aprunātā, bet pārāk maz lasītā) romāna "Uliss" pēdējā, astoņpadsmitā, nodaļa. Stāsts par Molliju ir stāsts par sievieti, kuras galvā haotiski, paradoksāli, spilgti, brīžiem melīgi, bet brīžiem līdz pēdējam dvēseles plikumam skarbi un neķītri lēkā viņas dzīves kumosi.
"Mollija saka: jā!" ir pirmā spilgtās un talantīgās aktrises Marijas Bērziņas monoizrāde. Marija Bērziņa, kas ir 2013./2014. gada sezonas Spēlmaņu naktī nominēta kā Gada aktrise, par šo lomu daudz slavēta latviešu presē.
"Tas ir stāsts par sievieti, kura savu bērnību un agro jaunību pavada Gibraltārā ar šai vietai raksturīgajām krāsām, smaržām, skaņām, bet viņa vēlas no tā visa izrauties un aizbrauc uz Īriju, kur viņu sagaida Dublinas pelēcība," stāsta Marija Bērziņa, "Mollijas dzīve ir diezgan sīka, ja salīdzina ar viņas sapņu pilīm, – sausais atlikums starp to, ko viņa ir gribējusi un kas ir sanācis, ir neliels." Tomēr viņas atveidotā varone nav depresīva. "Viņa ir ļoti vitāla!" apstiprina režisors. Marija Bērziņa uzskata, ka Mollijas vārdos var dzirdēt "foršu stulbumu, kašķi, dusmas, aizvainojumu, greizsirdību, saprašanu, piedošanu un mīlestību". Savā monologā Mollija izstaigā gan pēdējo dienu, gan savas personības veidošanās galvenās pieturzīmes un mēģina saprast, kas ar viņas dzīvi ir noticis: "Pēc tā Mollija un viņas vīrs ir tikuši tālāk savā pieaugšanas procesā, tagad viņi abi varētu būt vienoti."
"Mollija ir kā tāds noslēpumains melnais caurums, tā biedīgi fascinējošā enerģija, kas var iesūkt tevi visu un tikai Dievam vien zināmas labvēlības dēļ tagad, uz izrādes pusotru stundiņu, burtiski piespiež tevi apzināties: "Paga, tad kas paliek pāri no cilvēka, kad viņa vairs nav?" Mollijas vārdu lēkme ir kā atgādinājums – pāri paliek domas, jūtas, vēlēšanās mīlēt un būt kādam vajadzīgai/-am. Kaut vai nīgrajam vazaņķim Leopoldam Blūmam. Mollija–Bērziņa saka: jā, ir jābūt, lai ko tas maksātu. Pēteris Krilovs kaktā var smaidīt – atkal viens labs darbiņš nodarīts," rakstīja Normunds Naumanis.
Marijas Leščinskas recenzijā varam lasīt: "Džoiss nav centies Mollijas domas kārtot lasītājam pierastās formās – teikumos un rindkopās. Ir tikai viena nebeidzama doma, kas kaut kur ved. Ja drosmīgi pieņemam, ka visas mūsu domas kaut kur tomēr ved. Taču Krilovs un Bērziņa šo salīdzinoši abstrakto domu virkni piepilda ar noteiktu saturu, uzskatāmi parādot skatītājiem, kas īsti ir tas, par ko Mollija domā. Uz skatuves monolītais monologs ir pārtapis īsta cilvēka dzīvē, kas reizē var būt gan stulba, gan arī spoža savā vienkāršībā un īstenumā."
Ar šo izrādi teātris ir viesojies arī ārzemēs – Īrijā un Zviedrijā. Pēc izrādes Luksemburgā teātris dosies pie Frankfurtes latviešiem.
Izrāde notiks Junglinsteres kultūras centrā "am Duerf" (24 rue du Village, Junglinster, 6140, Luxembourg).
Ieeja 25 eiro. Ar iepriekšēju rezervāciju (inguna.miluna@gmail.com) – 20 eiro. Pirms un pēc izrādes darbosies bufete ar dzērieniem un nelielām uzkodām.
No Luksemburgas pilsētas viegli nokļūt ar 120. autobusu. Autobusa laika grafiku skatīt ŠEIT.
Pievienot komentāru