Gaidot nedēļas nogalē notiekošo Migrācijas, kultūru un pilsonības festivālu, kur Latvijas stendā viesosies stilīgais latviešu zīmols "Zvēru dārzs", lasiet 7guru.lv interviju ar zīmola radītāju Kitiju Lauri.
***
"Dzīvnieks ir apbrīnojams – no tā un no dabas vispār var mācīties izprast sevi un atrast savu vietu pasaulē. Uzsākot dzīvnieku zīmēšanu, šķiet, esmu tikusi uz sava ceļa," atklāj zīmola Zvēru dārzs radītāja Kitija Laure. Katrs viņas radītais mākslas darbs, kuru raksturo smalkas līnijas, rūpīgi veidota grafika un uzmanība pat uz smalkākajām detaļām, pauž stāstu. Tas ir stāsts par dabu mums apkārt un mirkļiem, kas ikdienas steigā bieži paskrien garām nemanīti.
Interviju sagatavoja: Zaiga Puškina
Ko Tev nozīmē dzīvnieks?
Dzīvnieks man nozīmē prieku. To pirmo reizi tā patiesi sapratu, ilgi vērojot savus kaķus. Beidzot biju apstājusies un vienkārši vēroju. Mājdzīvnieks un vispār dzīvnieks nav izklaide vai resurss, tas ir līdzgaitnieks. Dzīvnieks parāda to, ka dabā nav ļaunuma, tas nenodarīs pāri kādam, lai apmierinātu savu iekšējo dēmonu – egoismu. Dzīvnieks ir apbrīnojams – no tā un no dabas vispār var mācīties izprast sevi un atrast savu vietu pasaulē. Uzsākot dzīvnieku zīmēšanu, šķiet, esmu tikusi uz sava ceļa. Gadiem ilgi esmu mocījusies ar dažādiem jautājumiem – kas man šajā dzīvē ir jāizdara? Kāda jēga ir no manas būšanas uz zemes? Kādu labumu es varu radīt? Tie jautājumi nav nekur pazuduši, bet tie vairs neskan galvā tik histēriski un uzstājīgi. Būšana ar dzīvniekiem mani ir nomierinājusi.
Kāpēc tieši zvēri un zvēru dārzs?
Tīri praktiski tas aizsākās ar zīmējumiem, kas tapa kā veltījumi maniem draugiem ar dzīvnieku uzvārdiem. Jau ilgi biju paralēli dzīves nopietnajām lietām (pamatdarbiem un ekonomikas studijām) darījusi radošas lietas un sākusi to darīt arī grafikās, bet nevarēju atrast savu vietu. Uzsākot zīmēt zvērus, man pavērās milzu pasaule – man bija, kur likt savu meditatīvo vēlmi zīmēt mazas, detalizētas lietas, taču, ja iepriekš ar tām vienkārši aizpildīju bezsatura laukumus, te jau parādījās stāsti. Lācis nebija vienkārši lācis – tas bija melleņu lācis, un ne jau tādēļ vien, ka glīti izskatās, bet gan tādēļ, ka lāči tiešām našķējas ar ogām un rušinās pa mētrām. Turklāt, mellenes ir manas mīļākās ogas – tā ir mana pirmā asociācija, domājot par omulīgu lāci un iedomājoties, kā es savas dienas vadītu viņa vietā. Tas bija pats sākums. Man patika, ka visas šīs mazās sajūtu ainiņas varu ietilpināt vienā zīmējumā. Jaunākajos darbos jau pat katram augam apakšā ir stāsts. Tāds manas labās enerģijas un dabas spēka apvienojums. Zvēru zīmēšana ir attīstījusi un joprojām attīsta manas grafikas spējas, un tas aizvien man ir meditatīvs un ļoti laimīgs process. Cilvēku prieks par šiem darbiem ir izveidojis to projektu, ko mēs tagad saucam par Zvēru dārzu.
Bet, ja jautātu par nosaukumu Zvēru dārzs, tad man uzreiz ir pretjautājums – bet kā gan citādāk?
Kas tevi iedvesmo zīmēt? Kur rodas jaunas idejas?
Mani iedvesmo daba, tāpēc arī jaunās idejas rodas dabā, manā mijiedarbībā ar to. Es esmu tāds vērīgs cilvēks, es novēroju, pētu. Cenšos apzināti fiksēt lietas, procesus, kas notiek šeit un tagad. Esmu vizuāliķe. Cilvēka atmiņas vada smarža, bet man šķiet, ka man palīdz arī dažādas vizuālas detaļas un krāsu, formu savienojumi. Pētu sevi, savas sajūtas, analizēju savas reakcijas, identificējos. Tas mans augšanas un dzīvošanas process visos mazajos niekos arī veido sajūtas, kas vēlāk pārtop idejās.
Kas bija lielākie izaicinājumi sava zīmola un uzņēmuma izveidē?
Lielākais izaicinājums, kas bija un joprojām ir – pieņemt, ka tas veidojas par zīmolu un uzņēmumu un ka citi no malas to tā arī redz. Zvēru dārzs, protams, ir reģistrēts kā uzņēmums, jo citādāk jau nekā. Tas arī, cik vien labi var, cenšas apmierināt pasūtītāju vēlmes, kas, protams, rada pienākumus un atbildību. Tas sadarbojas ar citiem pakalpojumu sniedzējiem, lai arvien uzlabotu kvalitāti. Bet man aizvien tas nav uzņēmums. Es neizvirzu nekādus biznesa mērķus, es neplānoju, es ļauju tam dzīvot savu dzīvi.
Zīmējot es nedomāju par to, vai to fiziski varēs uzlikt uz mūsu produktiem un kā to varēs realizēt. Piemēram, nupat uzzīmēju savu jaunāko darbu – Sniega karaliene, un saskāros ar problēmu. Šis ir mans pirmais darbs, kuru esmu uzzīmējusi ar tik smalkām līnijām, ka man to ir ļoti grūti nodrukāt sietspiedē. Bez tam, zīmējuma izmērs atļauj to pārnest tikai uz krekliem un arī ne uz visiem izmēriem.
Vai tev ir kāds sapnis, kur vai uz kā vēlētos ieraudzīt savu zīmējumu?
Daudzus gadus atpakaļ, pirms vēl sāku zīmēt grafikas, man bija tāds sapnītis izveidot kaut ko uz kādas piecstāvu mājas gala sienas. Es nezināju, kas tas varētu būt, bet zināju, ka tas sastāvētu no mazām detaļām. Tagad man vairs tādas intereses nav, bet es neiebilstu un būtu priecīga, ja kāds gribētu pārnest kādu manu zīmējumu uz šādas sienas. Šobrīd es vairāk sapņoju par arvien lielākiem papīra formātiem un arvien detalizētākām grafikām – lielformātiem. Tad, iespējams, būs laiks izstādītei. Es apzināti to nosaucu pamazināmajā formā, jo tas būtu neliels manu darbu kopums, kas atspoguļotu kāda laika posma sajūtas un domas, kas piefiksētas grafikā.
Vai tavuprāt Latvijas sabiedrībai māksla ir vajadzīga? Vai tā spēj to novērtēt?
Māksla ir vajadzīga visiem, nedalot pēc nacionalitātes. Manuprāt, māksla ir vienīgais veids, kā dzīvot. Tā ik dienu ir mums visapkārt, tāpēc es neredzu mākslas robežas. Tai nav definīcijas, nav iespējams noteikt, kur tā sākas un kur beidzas. Māksla ir līdzeklis, ar kura palīdzību attīstīties, atrodoties abās pusēs – esot radītājam un esot uztvērējam.
Es nezinu, vai es pati spēju novērtēt mākslu. Mana vērtēšanas skala aprobežojas ar patīk/nepatīk un sajūtu/neko nejūtu. Es skaidri zinu, ka man nepatīk drūmums, ja runājam tieši par vizuāliem darbiem. Man ir bijis un mēdz būt gaužām skumji arī tāpat. Tad kādēļ lai es to vēl baudītu speciāli radītos darbos? Pašlaik nespēju iedomāties, kam būtu jānotiek, lai es gribētu zīmēt ko skumju, netaisnīgu.
Ja tev būtu iespēja mainīt vienu lietu pasaulē, kas tā būtu?
Sākotnēji domāju par globālām, lielām lietām, par to, kā gribētu ar vienu mājienu izslēgt, izzudināt, izdzēst visos cilvēkos egoismu kā tādu, bet sapratu, ka tas atņemtu pasaulei daudz vērtīgu lietu, kas sākotnēji radītas egoismā. Tad šīs domas pārslēdzās uz citām lielām lietām – kā novērst badu, izskaust ļaunumu. Līdz beigu beigās jau nonācu līdz tam, ka nemainītu neko. Bet, ja reiz man tāda iespēja ir, ko ar to darīt? Mainīt sevi, savus mīnusus? Nē, tur es atkal nonāktu pie nekontrolējamas ķēdes reakcijas. Un tomēr, vai tiešām nav nekā tāda, ko es gribētu mainīt? Un tad nāca atbilde – es gribētu, lai ar vienu burvju mājienu visiem cilvēkiem tiktu noņemts lāsts domāt tikai par ikdienas raizēm. Nē, tās nekur nepazustu, bet es atbrīvotu cilvēkus no tā domu mutuļa sloga – lai ķermenis varētu darīt darbu darāmo, bet lai domas paliek brīvas un tīras.
Kādu tu sevi redzi pēc 5 gadiem?
Labāku.
www.7.guru.lv, 2015
Pievienot komentāru