Gadi skrien tik ātri, un nu jau izaugusi vesela paaudze, kura neko neatceras nedz par Padomju Latviju, nedz arī par Latvijas nebrīves gadiem. 25 gadi pagājuši kopš 1988. gada oktobra, kad notika Latvijas Tautas frontes dibināšana. Dažiem varbūt pat grūti iedomāties, ka toreiz ziņas uz ārzemēm (manā gadījumā – līdz Austrālijai) pienāca ar krietnu kavēšanos, ka jaunāko nevarējām uzzināt, vienkārši pieslēdzoties internetam vai piezvanot kādam draugam pasaules otrajā pusē. Un tomēr – arī toreiz ziņas pienāca pietiekami aktīvi un intensīvi, lai mēs varētu sekot līdzi Latvijā notiekošajam. Šā gada 4. un 5. oktobris bija svētku dienas ne tikai Latvijai, bet arī visai pasaulei, jo līdz ar Baltijas valstu neatkarības kustībām atjaunojās pasaules ticība taisnībai un neatkarības alkām (lai gan daudzi vēl neticēja un cituviet pat nevēlējās citu pasaules iekārtu).
Piektdien, 4. oktobrī, Saeimas ēkā notika konference "LTF uzvara Augstākās Padomes vēlēšanās – parlamentārisma atdzimšana Latvijā". Tajā piedalījās daudzi tā laika Augstākās Padomes (AP) deputāti, kuri 1990. gada 4. maijā balsoja par neatkarību – tostarp pirmais LTF priekšsēdētājs un AP priekšsēdētāja vietnieks Dainis Īvāns un AP priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs. Atklājot konferenci, 11. Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa atgādināja, ka veiksme ir atkarīga no mums pašiem, un tieši šādu veiksmi veidoja LTF ļaudis. Viņa atsaucās ar Jāņa Dineviča nesen teikto, atbildot uz bieži dzirdēto, ka šodien cilvēki ir vīlušies. "Sapnis nav pievīlis. [...] Nav skaistākas vietas par Latviju – tā ir Dieva mīlēta." Savā uzrunā AP deputāts Tālavs Jundzis atgādināja, ka LTF darbi varēja arī nevaiņagoties ar lielo veiksmi, ja visus nebrīves gadus trimdas latvieši nebūtu turpinājuši pasaulei atgādināt par Baltijas valstu okupāciju (šeit viņš arī atsaucās uz 1975. gada Austrālijas baltiešu demonstrācijām pret Vitlama valdības lēmumu), kā arī aicināja turpināt aktīvi piesaistīt ārzemēs esošos (t.s. diasporas) tautiešus.
Sestdienas rītā Doma baznīcā notika ekumēniskais dievkalpojums, kurā Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) arhibīskaps Jānis Vanags salīdzināja LTF ar Mozu, kam bija uzdots izvest tautu no verdzības. "Jūsu darbs tā Kunga lietās nav veltīgs." Tiem, kas piedzīvoja Atmodu, Tautas frontes dibināšanu un tās darbus, 25 gadu seni notikumi ir neizdzēšami ierakstīti atmiņā. "Tas bija Dieva dots laiks un izdevība, un cilvēki, un cilvēku kopības apziņa vienam mērķim – brīvībai, Latvijai, savai valstij. Tas bija Dieva darbs un mūsu kopīgs darbs, un Tautas fronte bija kā šis Mozus, kā šis Dieva sūtnis, sūtīts tautu izvest no verdzības zemes," salīdzināja arhibīskaps.
J. Vanags aicināja domu eksperimentā iztēloties, ko par šodienu spriedīsim pēc 25 gadiem un kas tad būs jau izgaisis no atmiņas un kas, gluži pretēji, iededzināts zelta burtiem. Viņš vēlēja, lai Dievs dod, ka nākotnē nepieminam ikdienišķas grūtības un vilšanās, jo laiki jau būs mainījušies un dzīvot kļuvis vieglāk un labāk. Taču skanēja arī brīdinājums: "Lai Dievs žēlīgi pasargā no ļaunākā scenārija, ka mums nav spilgti jo spilgti jāatceras – jā, pirms 25 gadiem latviešiem bija sava valsts; jā, pirms 25 gadiem vēl bija tāda vērā ņemama latviešu nācija; pirms 25 gadiem bija iespēja kaut ko izveidot – valsti, kurā harmoniski kopā dzīvo latvieši un nelatvieši ap valsts pamatos ieliktām kopīgām vērtībām." Romas katoļu baznīcas kardināls Jānis Pujats citēja fragmentu no savulaik LTF kongresā teiktās runas par iedzīvotāju konsolidācijas nepieciešamību un runāja par kristīgo vērtību nepieciešamību skolā šodien.
No baznīcas devāmies uz Kongresu namu, kur notika Askolda Saulīša jaunās filmas "Atmodas antoloģija" pirmizrāde. Šeit arī prezentēja Daiņa Īvāna jauno grāmatu "Garaspēka zemes atgūšana" un Latvijas Pasta LTF jubilejai veltīto pastmarku. Pēc emocionālām Kongresu namā pavadītājām stundām, man bija iespēja pirmo reizi apskatīt Vecpilsētas ielas LTF ēkā jauniekārtoto muzeju. Taisnību sakot – neticēju savām acīm. Cik bieži neesmu gājusi pa šīm durvīm, kāpusi pa ēkas kāpnēm, bet tagad viss pilnīgi pārvērties. Tur, kur drūmā istabā pirms gadiem divdesmit bija tikšanās ar Sieviešu līgu un Anitu Stankēviču par mūsu iesaukto puišu problēmām, tagad varam redzēt skaisti iekārtotu vēsturisku izstādi. Ieejot telpās, kur toreiz tik bieži tikos ar LTF darbiniekiem, mani pārņēma visai dīvaina sajūta. Jā, tā tagad ir vēsture. Bet mēs bijām daļa no tās. Varu tik iedomāties, kā, ieraugot LTF muzeju, jūtas LTF pirmrindnieki, darbinieki un katrs no jebkura Latvijas stūra, kas piedalījies un piedzīvojis šo fantastisko laiku, ko dēvējam par Trešo atmodu. Cik labi, ka to brīdi izmantojām, jo, kā toreiz brīdināja profesors Stradiņš, – ja neizmantosim šo brīdi, Ceturtās atmodas varētu arī nebūt...
Teksts un foto: Valda Liepiņa
Pievienot komentāru