Savā raibajā un “daudzvietīgajā” dzīvē esmu piedalījusies daudz sarīkojumos, kur esam tikuši aicināti parādīt un pastāstīt par Latvijas kultūru un vēsturi. Jāatzīst, ka līdzdalība 27.maija četru koru dziedājumā zem Orsē muzeja joma ir viens no spilgtākajiem un dziļākajiem pārdzīvojumiem. Piedalīties bijām aicināti četri apkārtnes kori – Latve (Parīze), Trejzemīte (Strasbūra), Ugunis (Brisele) un Meluzīna (Luksemburga). Tā bija ne tikai skaista atkaltikšanās, bet arī brīnišķīga iespēja parādīt mākslas cienītājiem citu mūsu kultūras šķautni. Kāda vienreizēja sajūta dziedāt zem muzeja, kas reiz bijusi vilcienu stacija, joma! Apkārt izvietotas pasaulslavenas skulptūras, telpa plaša ar lielisku akustiku, un turpat blakus telpās atrodas baltiešu mākslinieku izstāde – “Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstīs”.
Bijusī Latvijas vēstniece Francijā Sandra Kalniete (1997-2002) sociālajos tīklos raksta: “Ir tāds brīnums skatīties “Âmes sauvages” (Nepieradinātās dvēseles – VL) Orsē muzejā! Abi ar vīru bijām tā pārņemti, ka pat nejutām kā stundas traucās. Baudījām mums tik pazīstamos un mīļos darbus it kā no jauna ieraudzījuši. Tik liels bija mūsu prieks un lepnums! Cik spēcīga glezniecība! Cik spilgti mākslinieki! Un kā Baltijas valstis viena otru papildina! Man bija īpašs gandarījums, ka beidzot tas ir noticis. 1997.gadā bija tik bezcerīgi klauvēt pie lielu un mazāku muzeju vadītāju durvīm Parīzē, cerot, ka izdosies viņus ieinteresēt par mūsu mākslu un atkārtot 1939.gada mākslas izstādes panākumus. Neviens nevēlējās rādīt nepazīstamas valsts nezināmu mākslu. Latvija bija pazudusi no franču mākslas kartes! Nu, 28 gadus pēc neatkarības atjaunošanas, mēs esam atgriezušies! Un tieši tāpat kā 1939.gadā francūži atkal ir pārsteigti par “šo nepazīstamo” glezniecību - kolorīta bagātību, satura spēku un stila viengabalainību. Man šī izstāde Orsē ir gada notikums.”
Tieši tāda sajūta arī bija. Esam atgriezušies. Ikdienā strādājot Eiropas Savienības institūcijā (Eiropas Komisijā), varētu šķist, ka mūsu vieta Eiropā varētu jau būt ierasta. Un tomēr tā nav. Esmu uzaugusi ar apziņu, ka Latvijas vieta allaž ir bijusi blakus citām valstīm, taču nepaiet ne dienas, kad es nepadomātu par to, kā mums ir paveicies, ka esam atgriezušies. Strādājot latviešu tulkotāju nodaļā, man bija gandarījums, ka varam latviešu valodā pārtulkot Eiropas Savienības likumdošanu, izstrādāt jaunu terminoloģiju, lai arī mēs varētu piedalīties visos ekonomiskajos, sociālajos un politiskos procesos. Tagad angļu nodaļā man ir gandarījums par to, ka ir vajadzība pārtulkot Latvijas viedokļus angliski, lai tos savā darbā un secinājumos varētu iekļaut Eiropas Savienības iestādes. Iespēja dziedāt Orsē muzejā, turpat blakus mūsu klasiķu mākslas darbiem, sniedza vēl vienu apliecinājumu tam, ka esam patiesi atgriezušies. Un tomēr, tā kā man ir iespēja (un vajadzība) sekot līdz Eiropas valstu politiskajam noskaņojumam, brīžiem rodas bažas par Eiropas Savienības nākotni (bet tas jau ir cits stāsts).
Papildus diviem īsiem koncertiem, pēcpusdienā notika vairākas t.s. zibakcijas, kad muzeja apmeklētāji varēja klausīties latviešu kora dziesmas, kā arī dziedāt līdzi “Pūt, vējiņi”, ko atsevišķā nodarbībā interesentiem palīdzēja apgūt Briseles kora Ugunis vadītāja Vita Timermane-Moora. Muzeja apmeklētāji apbrīnoja mūsu krāšņos tērpus, izteica atzinību par dziesmām – varēja noprast, ka daudzi pirmo reizi baudīja latviešu mūziku. Šķita, ka īpašu pārdzīvojumu klausītājos izraisīja Lūcijas Garūtas “Mūsu tēvs” ar Andreja Eglīša vārdiem (no kantātes “Dievs, Tava zeme deg!”) – izskanot pēdējiem lūgšanas akordiem, publika ilgāku laiku klusēja, it kā vēl dziesmas pārņemti, pirms atskanēja pirmie aplausi. Ne vienam vien koristam bija jānotrauc pa asarai. Otrā koncerta noslēgumā Latvijas bijusī prezidente Vaira Vīķe-Freiberga pievienojās kopkorim, līdzi dziedot “Pūt, vējiņi”. Aizkustinoši bija redzēt, ka pievienojas arī vairāki klausītāji. Dienas gaitā notika arī tikšanās (ar nosaukumu “Eiropietes liktenis”) ar Vairu Vīķi-Freibergu eleganti iekārtotā lasāmtelpā. Tā kā bijusī prezidente runā franciski, viņa varēja klausītājiem saprotamā valodā pastāstīt par savas dzīves pieredzi – gan bēgļu gaitās, trimdā un visbeidzot, atgriežoties dzimtenē, kur viņa palīdzēja Latvijai iestāties NATO un kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti 2004. gadā. Latviešu svētdienas pēcpusdiena izvērtās par multimediju un līdzdalības pasākumu (kā tagad to moderni dēvēt). Un tas tiešām izdevās – paldies pēcpusdienas iniciatoriem un izstrādātājiem!
Pirms pēdējā koncerta biju uzgājusi kafejnīcā, no kurienes var iziet uz terases, kur paveras skats uz Luvras muzeju, slaveno mākslinieku kvartālu Montparnasu, Sēnas upi un Parīzes jumtiem. Man pienāca kāds vīrs un franciski izteica atzinību par mūsu dziedājumu un tērpiem. Pēc izrunas jutu, ka viņš ir angliski runājošs cilvēks un tā arī viņam pajautāju. Pārgājām uz angļu valodu. Klausos. Jautāju, vai tik viņš nav no Austrālijas? Jā – un no Melburnas. Par latviešiem zināja, bet visai maz par kultūru un vēl mazāk par tautastērpiem. Cik nu laiks atļāva, mazliet vairāk izklāstīju. Steidzoties atpakaļ uz sapulcēšanos pirms dziedāšanas, mana kolēģe dzirdēja, ka viņš tālāk uzzināto izklāstīja saviem draugiem.
Ja nu reiz esmu pieminējusi sapulcēšanos, jāpiemin arī telpa – kas par skaistumu un greznumu! Zelts, gleznas pie sienām un griestiem, milzīgi spoguļi un lustras pie griestiem. Smējāmies, ka pēc šādas “ģērbtuves”, turpmāk vairs nevaram līmeni pazemināt…
Latvijas Kultūras ministre Dace Melbārde izstādes grāmatiņā stāsta, ka izstāde notiek pateicoties Orsē muzeja prezidentes Loransas Dekāras ielūgumam un kuratora Rodolfa Rapeti talantam. Pasaules slavenākajā 19.gadsimta otrās puses mākslas krātuvē, kuru dienā apmeklē 7000 skatītāji, var novērtēt mūsu klasiķu Jaņa Rozentāla, Vilhelma Purvīša, Johana Valtera, Rūdolfa Pērles, Pētera Krastiņa, Gustava Šķiltera, Teodora Ūdera, Teodora Zaļkalna un viņu laikabiedru sniegumu. “Par izstādes reklāmu Parīzes ielās un metro izvēlēta Johana Valtera glezna “Zemnieku meitene”, kuras apskaidrotais meitenes tēls simbolizē nacionālās pašapziņas pacēlumu un radošo garu, kas pirms simts gadiem īstenojās trijās neatkarīgās valstīs – Lietuvā, Igaunijā un Latvijā.”
Teksts un foto: Valda Liepiņa
Pievienot komentāru