Knuts Skujenieks: brīvība ir brīvība

0

Šoruden Latvijai – 95. Atzīmējam arī 25 gadus kopš tautas frontes dibināšanas, Atmodas svarīgākajiem notikumiem. Laiks, kad to atminamies, mudina runāt par ideālu Latviju, par kādu sapņojām toreiz.

Redziet, es par šo lietu nekad neesmu bijis pārāk sapņaini noskaņots. Jau lēģerī ar kolēģiem esam apsprieduši to, kāda varētu būt neatkarīga Latvija. Cik cilvēku – tik viedokļu. Kad sākās Atmoda un barikādes, es, protams, piedalījos, jo vienkārši uzskatīju to par savu pienākumu. Bet tai pašā laikā – bez pārākas jūsmas. Teicu: par dziedāšanu būs jāmaksā. Sacīju: mēs jau neapzināmies, kādu mūri graujam; tas grūs pār mums, un no tām drupām būs jātiek ārā. Es domāju, ka ārā tikuši vēl neesam.

Mēs dabūjām brīvību un neatkarību. Priekš manis varbūt tas ir pats svarīgākais. Latvija ir valsts, kuru var identificēt pasaulē. Padomju laikā tas bija diezgan grūti. Pat vēl Atmodas laikā, aizbraucot pie kādiem kaimiņiem, teiksim, ungāriem, čehiem, tā bija problēma. Tolaik braucu uz konferencēm ar sarkanbaltsarkano karogu, ko nolikt uz gada. Tā nez cik karogu aizgājis, jo katrreiz saimnieki lūdza man atstāt to par piemiņu.

Brīvība pati par sevi nav mērķis – tas ir tikai nosacījums, līdzeklis rīcībai. Kā esam šo līdzekli izmantojuši?

Domāju, ka ne visai prātīgi. Taču visu laiku kaut kas notiek, un nevajadzētu runāt tikai negācijās vai slavinājumos. Lieta ir tāda, ka valsts jau objektīvi attīstās kaut kādā veidā. Jautājums tikai – cik intensīvi, cik pilnvērtīgi. Man gan šie momenti kļūst arvien attālinātāki. Gan manu gadu dēļ, gan tamlīdzīgi, jo es vairāk vai mazāk tomēr palieku pie tiem, kas par šo brīvību cīnījās. Tur aizgāja mana veselība, mans entuziasms, mana garīgā dzīve – būtībā viss.

Izrādās, daudziem brīvība acīmredzot ir bijusi vajadzīga citam kam. Viņi šo brīvību dabūja. Dabūja, piemēram, kustības brīvību. Daudzi ir aizbraukuši tāpēc, ka nevar šeit nopelnīt vai arī nevar nopelnīt tik, cik uzreiz gribas, nespējot to paveikt pamazām un pakāpeniski, kā tas ir noticis citos laikos un apstākļos. Ko lai dara?  Brīvība ir brīvība.

Tagad ir tāda drusku smieklīga situācija – mums ir materiāli jāpalīdz aizbraukušajiem uzturēt sevī latvietību. Bet kurš mums palīdzēs dzīvot šeit uz vietas? Šie cilvēki dzīvo citā valstī un nopelna vairāk nekā līdzīga darba darītājs Latvijā, bet mums jāpalīdz viņiem uzturēt skolas un biedrības. Domāju, ka uzturēt latvietību pirmām kārtām tomēr ir viņu pašu, nevis mūsu uzdevums. Tie latvieši, kas no šejienes aizbrauca, karam beidzoties, taču savu latvietību emigrācijā uzturēja tikai ar pašu spēkiem un gribēšanu.

Tagad populārs ir tā dēvētās globālās Latvijas koncepts – ideja, ka aizbraukušie cilvēki Latvijai var dot pienesumu un uzturēt ar to saikni no jebkuras vietas pasaulē.

Redziet, te jāskatās, kas tie ir par cilvēkiem. Ja tie ir, teiksim, zinātnieki, kuru darbam Latvijā nav bāzes, viņi, strādājot ārzemēs, varbūt var Latvijai tiešām palīdzēt, uzturot kontaktus vai vēlāk atgriežoties un strādājot par pasniedzējiem augstskolās. Taču diezin vai Latvijai daudz var palīdzēt tie, kas aizbraukuši lielākas algas dēļ. Daudziem no viņiem arī tur neklājas sevišķi spoži. Turklāt jāņem vērā, ka daudziem vienkārši vairs nebūs vietas, kur atgriezties. Viņiem šī vieta pašiem vien būs jārada – uzņēmums vai kas cits. To uz paplātes neviens nepienesīs. Ņemot to visu vērā, lielākā daļa aizbraukušo neatgriezīsies.

Kas ir kavējis Latvijai uzplaukt tā, kā mēs, atgūstot neatkarību, to bijām vēlējušies? Kādas īpašības mums to liegušas, no kā mums būtu jātiek vaļā?

Pirmkārt, tas ir pašiniciatīvas trūkums. Daudzi no kolhoza brigadiera tagad devušies strādāt pie fermas brigadiera Īrijā. Cilvēkiem Latvijā pietrūkst ekonomiskas pašiniciatīvas, veidojot pašiem savus uzņēmumus, kooperējoties. No tā tikt vaļā būs diezgan grūti, jo pārāk ilgs laiks latviešiem bijis nebrīvībā. Arī tā dēvēto zelta laiku jeb Ulmaņlaiku nevar īsti nosaukt par brīvu.

Tā nepatstāvība izveidojusies vēsturiski. Tam zemniekam, kurš Ulmaņlaikā ražoja eksportam, nebija jādomā, kur viņš savu produkciju liks. To izdarīja valsts viņa vietā. Konkurenci normālā veidā viņi nebija izjutuši. Zemniekam nebija jādomā par tādām lietām kā Eiropas ekonomiskā konjunktūra un tamlīdzīgi. Taču konkurence ir normāla neatkarīgas valsts parādība.

Atskatoties uz atjaunotās neatkarības sākumposmu, visus šos vairāk nekā divdesmit gadus pastāvējis jautājums par inteliģences it kā līdz galam nerealizēto lomu valsts attīstībā.

Tas, ko mēs saucam par inteliģenci, ir ļoti strīdīgs moments. Tas ir krievu 19.gadsimta 80.gadu termins. Tur nav pat pateiks, ko tas reāli nozīmē. Tā nav tik vienkārša lieta. Padomju laikā mums potēja viedokli par inteliģenci kā par noteiktu sabiedrības slāni. Es neuzskatu, ka tas ir tā.

[LASĪT VISU]