"Vienalga liela vai maza – tāda varētu būt jūsu dāvana Latvijai tās simtgadē," ar šādu vēlējumu 18. novembra vakarā Latvijas televīzijas žurnālisti beidza savu neatkarības svētku raidījumu. Man šķita, ka šie vārdi pilnībā sasaucās ar sajūtām un pārdomām, ko mēs Luksemburgas latvieši piedzīvojām t.s. Patriotu nedēļā. Tā bija emocijām spēcīga un intelektuāli stiprinoša un izaicinoša nedēļa ar bagātīgu sarīkojumu klāstu.
Ar patiesu patriotisma "lādiņu" sākām jau 11. novembra pievakarē, kad notika Luksemburgas latviešu svētku sarīkojums. Īpašais viesis šogad bija komponists Mārtiņš Brauns un korim "Meluzīna" bija liels saviļņojums dziedāt vairākas viņa dziesmas ar pašu komponistu pie klavierēm. Nenoliedzami, pēdējā kora dziesma "Saule, Pērkons, Daugava" izraisīja visdziļākās emocijas gan koristos, gan klausītājos. Lai gan šo dziesmu esmu dziedājusi daudzos koncertos, dziesmas kods ir tāds, ka to nevar nodziedāt bez tirpām.
Īpašu noskaņu sarīkojumā radīja jaunās paaudzes Marka un Paulas sarīkojuma norises pieteikšana. Abi jaunieši ir uzauguši un izmācījušies Luksemburgā, un tādēļ viņu aktīvā līdzdalība ienesa svaigas un gaišas dvesmas. Īsu uzrunu teica LR vēstniece Luksemburgai Ilze Rūse, kā arī goda konsuls Anrī Dīdrihs. Sekoja pārsteigums, jo vēstniece pasniedza pateicības balvas Dr Karlo Jansam (Carlo Jans), kurš jau divdesmit gadus Luksemburgā atbalstot Latvijas jaunos mūziķus, un goda konsulam par viņa lielo atbalstu Luksemburgas latviešiem. Jauniešu enerģija turpinājās ar "Mazo dzērvju" priekšnesumu "Redz, kur jāja div’ bajāri" – bērni ar katru gadu kļūst drosmīgāki un pārzina vairāk tautas instrumentu, taču šoreiz viņiem bija īpašs pārsteigums un dāvana Latvijai un klātesošajiem. Izrādījās, ka bērni pat nebija noslēpumu izpauduši saviem vecākiem. Savu uzstāšanos viņi nobeidza ar savu izveidoto "Redz, kur jāja div’ bajāri" repa (rap) izpildījumu. Kad bērni un jaunieši ir izauguši līdz mūsu folkloras dziļākai izpratnei un ar to rotaļājas, varam priecāties par viņu latvisko dzīvesziņu. Eiropas skolas bērni un jaunieši aicināja visus klātesošos dziedāt kopā – "Mēs gribam kopā padziedāt!". Un visa zāle dziedāja līdzi. Skaisti skanēja Imanta Ziedoņa vārdi "Mīl katrs baltu maizes riku /…/mēs varam, brāļi, pasēdēt, un norunāt, ka vairāk pret viens otru sliktu nedarīsim".
Sarīkojuma koncerta daļu noslēdza Mārtiņš Brauns un dziedātāja Ieva Sutugova. Skanēja Brauna klasika, kā arī jaunas dziesmas. Brauns iesāka ar klavieru solo, atskaņojot dziesmas no dziesmu spēles "Lielais Alberts", kam sekoja dziesmas ar Jāņa Akurātera, Igo un Ojāra Vācieša vārdiem, kuras dziedāja Ieva Sutugova. Nozīmīgu divu dziesmu ciklu Brauns un Sutugova ievadīja ar šķiršanās blūzu no "Lengstona Hjūza blūziem" ar vārdiem "Uzdāvini man biļeti lētu – man vienalga, kaut kur", kam sekoja "Daugaviņa" ar Plūdoņa vārdiem, tādejādi aicinot mūs visus atpakaļ pie Daugavas – "Lai vai kāds mums naidnieks rastos, Mēs tev viņam nedosim, Katra pēda tavos krastos, Pirkta mūsu asinīm". Klausītāji, protams, nelaida māksliniekus prom bez piedevām un skanēja trakulīga dziesma "Jauna ēra". Cik nopratu pēc koncerta, klausītāji būtu gribējuši vēl un vēl klausīties mūsu viesos, taču divas stundas jau bija apritējušas un koncertam bija jābeidzas.
Vakara noslēgumā asociācijas "Luksemburga–Latvija" priekšsēde Elīna Pinto pasniedza pērn iedibināto Mārtiņa balvu Dzērvju vadītājai Aigai Ožehovskai. Aiga bija viena no skoliņas "Strops" dibinātājam, un šogad aprit desmit gadu, kopš viņa dibināja latviešu folkloras kopa "Dzērves". No šīs kopas izaugušas "Mazās dzērves", kā arī projekti "Trejas kokles" un "Ziņģu rota" un tagad visā Eiropā veidojas kustība "Vakareiropas koklētāji". Aprakstot Aigas enerģiju un devumu Luksemburgas saimei, Elīna Pinto teica: "Viņa iedvesmo Luksemburgā un citviet ārzemēs dzīvojošos latviešus noticēt sev un darīt, ko sirds liek, – dziedāt tautas dziesmas, svinēt gadskārtu svētkus, būt Latvijai, par spīti fiziskajam attālumam." Dāvanas Latvijai tiek gatavotas un dotas vairāku gadu garumā, ne tikai sagaidot Latvijas simtgadi!
Kā allaž, Luksemburgas latvieši bija sagādājuši bagātīgu svētku galdu un latvieši vēl ilgāku laiku pakavējās pārrunās un dalījās atmiņās. Bērniem bija sagatavots īpašas svētku izklaides, lai viņiem nebūtu garlaicīgi un būtu patiesa svētku sajūta.
Nākamajā vakarā mums bija iespēja tikties ar žurnālistu Otto Ozolu, grāmatas "Latvieši ir visur" autoru un Mārtiņu Braunu. Šī vakara galvenā tēma bija aizbraukušo latviešu iespējamais devums Latvijai, kā arī katastrofālā demogrāfiskā situācija Latvijā. Statistika ir nežēlīga. Pēdējos gados no Ukrainas (ar visu Krimas aneksiju) ir izbraukuši 9 % iedzīvotāju, bet no Latvijas – 18 %. Pie risinājuma diemžēl nenonācām, taču vakara pārrunas bija spraigas. Latvijas valdības reemigrācijas plāns un pieņemtie un noraidītie lēmumi neveicina tautiešu, īpaši jaunu cilvēku, atgriešanos dzimtenē.
Savas īsās Luksemburgas vizītes laikā LR aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis apciemoja Eiropas skolas bērnus, kā arī latviešu kopienu Luksemburgā. Gandrīz divu stundu tikšanās laikā mēs uzzinājām ļoti daudz par attīstību Latvijas nacionālajos bruņotajos spēkos. Man bija milzīgs gandarījums uzzināt par izaugsmi šajā nozarē, lai gan – skumji bija dzirdēt atziņu, ka zemessargiem vēl joprojām trūkst zābaku (neskatoties uz ieplānoto budžetu šai vajadzībai. Kad jautāju, kā ārzemju latvieši varētu palīdzēt aizsardzības spēkiem, Bergmanis, atsaucoties uz šo lielo devumu, atbildēja, ka gan jau paši sarūpēšot zābakus, taču, ja vēlas palīdzēt, šobrīd varētu iesaistīties Valsts aizsardzības un patriotisma fonda "Namejs" atbalstā. Fonda mērķis ir veicināt patriotismu, pieminēt un godināt starptautiskajās operācijās bojāgājušos karavīrus, kā arī veicināt Nacionālo bruņoto spēku attīstību. No fonda līdzekļiem netiks pirkti ieroči, bet ir lietas, kurās fonds var dot savu artavu. Viens no fonda uzdevumiem ir sabiedrības saliedēšana, kā arī drošības vairošana sabiedrībā. Latvijas stiprums nav atkarīgs ne no kā cita kā vien gudrības un prasmes veidot un aizsargāt savu valsti. Mūsu vēsture parāda, ka sabiedrība ir ļoti vienota izšķirošos brīžos, kā, piemēram, 1991. gada barikāžu laikā dažādu tautību un sabiedrības grupu cilvēki cīnījās par valsts ideāliem.
Bergmanis uzsvēra, ka Latvijai ar saviem sabiedrotajiem ir ļoti laba sadarbība un viņi mūs cienot. Latviešu karavīri ir sevi apliecinājuši kā spējīgus un uzticamus partnerus. Viņš stāstīja, ka ASV mācībās pirmā sieviete, kura vispār beidza mīnmetēju apmācības, bija no Latvijas. Tas esot ASV spēkus pārsteidzis. Kā savu personisko uzdevumu, ministrs ir izvirzījis uzlabot vidi, kurā karavīri dienē, jo viņi ir to pelnījuši. Viņš uzsvēra bruņoto spēku atdevi un teica, ka viņam ir gods viņiem kalpot. Šī nav atziņa, ko visai bieži dzirdam no Latvijas valstsvīriem – tā izskanēja patiesi un cerīgi Latvijas 99. gadskārtas priekšvakarā. Taču mazāk iepriecinoša bija ziņa, ka daļa karavīru aiziet no dienesta, jo privātais sektors spēj viņiem labāk nodrošināt izdzīvošanu. Un privātais sektors ļoti interesējas par šiem labi izglītotajiem un disciplinētajiem cilvēkiem.
Izskanēja jautājums par Baltijas aizsardzību iespējamā krīzes gadījumā. Uz to Bergmanis atbildēja, ka kara nebūšot, bet situācija ir tāda, kāda tā ir… Sabiedroto kaujas vienību izvietošana Baltijā un Polijā padarot situāciju drošāku, taču mūsu ģeogrāfisko novietošanu nevaram mainīt. Esam NATO un līdz ar to ir zināms, ka uzbrukums nozīmētu uzbrukumu visai aliansei. Latvija attīsta bruņotos spēkus, lai daļēji dzesētu situāciju. Vēl Bergmanis izteica savas bažas par nākamā gada rudeni, kad notiks Saeimas vēlēšanas. Vai spēsim vienoties? Vai kādi citi varēs izmantot šo iekšējo nevienošanos un mūs pārsteigt/apsteigt? (Tādā ziņā arī mums ārpus Latvijas ir svarīgi sekot līdz politiskās vides attīstībai Latvijā.)
Tieši svētku priekšvakarā spraigās un izaicinošās pārrunās ar Luksemburgas vecākiem piedalījās Latvijas universitātes profesore Ina Druviete ar lekciju "Latviešu valoda daudzvalodīgajā pasaulē". Ar šo Latvieši.lu un "Strops" aizsāka semināru ciklu vecākiem, vecvecākiem un topošiem vecākiem "Latviešu valoda pasaulē un manā ģimenē" LV100 programmas ietvaros, ko atbalsta LR Kultūras ministrija. Profesores Inas Druvietes lekcijai sekoja diskusija par to, kāpēc bērnam mācīt latviešu valodu un veicināt tās lietošanu, dzīvojot ārvalstīs un daudzvalodīgās ģimenēs. Druviete uzsvēra, ka vairs nebūtu jāturas pie principa "vajag visu vai neko". Bērni un jaunieši apgūst valodas pamatus un spēj sarunāties, un tas tādejādi veicina viņu vēlmi būt latviešiem. Latviešu valodai ir jāiztur asa konkurence – gan savā valstī (ar krievu un angļu valodām), kā arī citur pasaulē (pārsvarā ar angļu valodu). Vairāku valodu apguve attīstot personību, palielinot labklājības iespējas, kā arī vairojot laimes indeksu. Pasaulē tagad atzīst, ka var būt divas (un pat vairākas) dzimtās valodas, un mums ir jāpieņem, ka ir daudzas ģimenes, kur latviešu valoda ir otrā vai trešā valoda. Visplašākās pārrunas (gan formālo diskusiju laikā, gan pēc neformālākā vidē) raisīja jautājums par attieksmi – kā bērnā vai jaunietī veidot un vairot interesi un pozitīvu attieksmi pret latviešu valodu? Pieeju laikam ir daudz, un, tieši daloties savā pieredzē, jaunās latviešu ģimenes varēs veidot sev un Latvijai vienu no nozīmīgākajām dāvanām Latvijai, ieejot otrajā simtgadē.
Teksts: Valda Liepiņa
Foto: Māris Briedis
Pievienot komentāru