Varbūt kāds ir ievērojis, ka uz dažām asociācijas "Luksemburga–Latvija" pasākumu afišām rotājas Eiropas Latviešu apvienības (ELA) logotips. Jā, organizācija, kuras biedrs varbūt esat arī jūs, jau divus gadus ir daļa no kaut kā lielāka – Eiropas Latviešu apvienības. Mūsu asociācija maksā ELAi biedra naudu, reizi gadā braucam uz biedrorganizāciju pārstāvju pilnsapulci. Caur ELA esam saņēmuši naudu skaņas aparatūras iegādei, kas aktīvi tiek izmantota latviešu pasākumos Luksemburgā, 2013. gadā saņēmām finansiālu atbalstu valsts svētku organizēšanai, caur ELA finansiālu atbalstu saņem arī Luksemburgas latviešu sestdienas skoliņa "Strops". Tomēr, kā norāda ELA priekšsēdētājs Aldis Austers, šīs organizācijas mērķi ir daudz plašāki – galvenokārt veicināt sadarbību starp latviešu kopienām Eiropā un kopienu sadarbību ar Latvijas valsts iestādēm. Viņš uzsver, ka šī sadarbība nav pašsaprotama un pie tās vēl daudz jāstrādā. Saistībā ar to piedāvājam interviju ar Eiropas Latviešu apvienības priekšsēdētāju Aldi Austeru.
* * *
Kas ir ELA un ar ko tā nodarbojas?
Lai saprastu, kas ir ELA, jāveic neliels ekskurss pagātnē. Kā organizācija esam dibināta 1951. gadā, un tolaik tā bija LAKEC – Latvijas atjaunošanas komitejas Eiropas centrs. Šādā formātā organizācija darbojās līdz pat 1995. gadam. Tad tā tika pārdēvēta par Rietumeiropas latviešu apvienību. Sākotnējais darbības veids bija cīņa par Latvijas neatkarības atjaunošanu, un uz to arī tika balstīta visa darbība. Pēc neatkarības atgūšanas šis mērķis, protams, bija zudis, tādēļ tā pārveidojās par klasisku biedrību ar statūtiem. Biedri bija latviešu organizāciju vadītāji dažādās Eiropas zemēs, tomēr mugurkauls vienmēr ir bijis Vācijas, Zviedrijas un Lielbritānijas latviešu kopienas. Tā tas bija līdz pat 2004. gadam, kad Latvija iestājās ES un pazuda jēga dalījumam Rietum- un Austrumeiropā. Tad tika pieņemts lēmums pārdēvēties par Eiropas Latviešu apvienību, apvienojot visas Eiropas latviešu kopienas zem viena jumta. Savukārt pēdējā metamorfoze notika 2010. gadā, kad pacēlās jautājums, kurā virzienā šo apvienību attīstīt – vai tā paliktu diasporas organizācija ar diasporas identitāti, vai arī to reģistrēt Latvijā kā sabiedrisku organizāciju, saglabājot mērķi pulcēt latviešus ārpus Latvijas un veicināt viņu sadarbību. Izšķīrāmies atgriezties Latvijā. Līdz ar to šobrīd ELA ir reģistrēta Latvijā kā sabiedriska organizācija ar saviem statūtiem un formāli skaitās Latvijas bezpeļņas organizācija. Mērķis ir veicināt sadarbību izglītības, kultūras un arī politiskās sadarbības jomā. Jāatzīmē, ka nepārvērtējama nozīme ir bijusi t.s. "vecās trimdas" iestrādei, jo šodien tādu ELA būtu grūti nodibināt un vienotu mērķi būtu grūti definēt. Virziens uz sadarbību joprojām nav pašsaprotams vairumam latviešu kopienu. Mugurkauls, kas bija izveidojies, dod mums atspērienu arī tam, kā iesaistīt jaunās latviešu apvienības.
Kā sākās Tavs ceļš ELA?
Es pats, pirms nokļuvu ELA, vadīju latviešu apvienību Beļģijā. Mēs kļuvām ELA biedri, un tad arī atklājās, ka ELA nepieciešama iekšēja pārkārtošanās. Arvien svarīgāku lomu ieņēma darbs ar tā saukto "jauno emigrāciju", un tam šī organizācija nebija gatava. Nebija arī statūtu, nebija budžeta. Tas galvenokārt bija saistīts ar to, ka ELA līdz reģistrācijai Latvijā bija pastāvējusi kā neformāla platforma. Reizi gadā cilvēki satikās no dažādām Eiropas valstīm, lai pārrunātu aktualitātes, bet tālredzīgāka skatījuma nebija. Tad mēs sākām ar to strādāt. Kad vēl vadīju Beļģijas latviešu biedrību, izveidojām tādu nelielu darba grupu biedrības iekšienē un izstrādājām šos jaunos statūtus un jauno vīziju organizācijas darbībai. Minētā iniciatīva radīja dabisku interesi pārcelties atpakaļ uz Latviju un turpināt darbu pie ELAs attīstības. Jāatzīst, ka zināms rezultāts ir sasniegts. Paradoksālā kārtā mēs gan esam vairāk pazīstami Latvijā nekā ārpus tās. Latvijā mēs esam spējuši iekļauties viedokļu veidotāju lokā, ar kuriem konsultējas tad, ja ir kādi jautājumi saistībā ar latviešiem ārpus Latvijas. Mums ir ļoti cieša sadarbība ar Latvijas Radio, TV3 un citiem medijiem, kuri vaicā viedokli reemigrācijas jautājumos, izglītības jautājumos u.tml. Mēs esam atzīti partneri valsts iestādēs, kur ir izveidojušās dažādas formālas un neformālas darba grupas, kurās tiek spriests par jautājumiem, kā stiprināt Latvijas sadarbību ar diasporu ārzemēs. Noteikti ir jāmin konference "Latvieši pasaulē – piederīgi Latvijai", kura šogad notika jau ceturto reizi. Tas ir kā forums sarunām starp Latvijas valsts pārvaldes darbiniekiem un mūsu diasporas pārstāvjiem par jautājumiem, kuri mums ir svarīgi – tie, protams, ir izglītība, kā arī kultūra un arhīvu jautājumi. Paceļam arī jautājumus par sociālo aizsardzību un par to, kā latvieši ārzemēs veido Latvijas kopējo tēlu. Kas ir nepieciešams, lai šī tēla veidošanas darbs būtu sekmīgāks. Kā stiprināt organizētās latviešu kopienas, lai tās būtu jaudīgākas un spētu organizēt dažādus sarīkojumus, piesaistot lielāku cilvēku loku latviskajai dzīves telpai.
Kā norit darbs ar valsts iestādēm?
Ļoti intensīvi. Ministrijas izstrādā dažādus plānus. Runa nav tikai par reemigrācijas plānu. Kultūras ministrijai ir savs plāns, kurš saucas "Pilsoniskās sabiedrības integrācijas un saliedētības pamatnostādnes". Ar Izglītības ministriju mazliet cīnāmies, jo tā mūs nav iekļāvusi savās pamatnostādnēs kā nozīmīgu bloku sadarbībai ar diasporu. Tomēr šie jautājumi ir aktuāli, un mēs par to runājam ar IZM organizāciju "Latviešu valodas aģentūra". Arī tas, kas šobrīd ir pieejams latviešu skoliņām, ir lielā mērā ELA darbības rezultāts. 2013. gadā "Pilsoniskās līdzdalības programmas" ietvaros arī asociācija "Luksemburga–Latvija" saņēma naudu valsts svētku svinību organizēšanai, jo Latvijas valsts iestādēs aktualizēja šo sadarbības nepieciešamību. Latvijā jūt satraukumu par emigrāciju. Tiek uzdots jautājums – kāpēc un ko šajā situācijā darīt. Tad, lūk, mēs esam tie, kas skaidro, ka ir zināmi objektīvi apstākļi emigrācijai un tas nebūt vienmēr nenozīmē zaudējumu Latvijai. Daudzi cilvēki atgriezīsies, ja vien viņi spēs savās ģimenēs noturēt latvisku garu. Tāpēc ir svarīgi sadarboties ar diasporas organizācijām. Tās ir patriotiskas un cenšas kaut ko darīt. Vajag dot šīm organizācijām iespēju darboties plašāk un aktīvāk. Tādējādi tiks uzturēta saikne ar ārpus Latvijas dzīvojošajiem, viņi būs latviskā dzīves telpā un, iespējams, kādā dienā pieņems lēmumu atgriezties.
Kāda ir Tava ELAs attīstības vīzija?
Man vienmēr ir paticis Somijas modelis. Viņu diasporas organizācijas vienmēr ir darbojušās no Helsinkiem. Somu diasporai ir lielas organizācijas, īpaši Zviedrijā. Viņi veic gan šo savstarpējās koordinācijas darbu, gan darbojas kā valdības aģents jautājumos par finansējuma piešķiršanu un sadali somu kopienām. Domāju, ka tas ir tas ceļš, kas mums ejams. ELA varētu veidoties par kaut ko līdzīgu šai aģentūrai. Mums ir pieredze, mums ir kontakts ar kopienām, mums uzticas gan valdība, gan kopienas. Mēs ar nelielu sekretariātu uzaudzējam gan profesionālu kapacitāti projektu veidošanā un īstenošanā, gan vienlaicīgi esam arī Eiropas latviešu kopienu balss Latvijā, Eiropā, tostarp ES institūcijās, un arī pasaulē. Šobrīd mūsu biedrorganizācijas ir no divpadsmit Eiropas valstīm, kā arī sadarbojamies ar trīs citu valstu kopienām. Tātad mēs runājam par tīklu, kas aptver piecpadsmit Eiropas valstis.
Man ir liels prieks, ka asociācija "Luksemburga–Latvija" tomēr izšķīrās pievienoties ELA. Jūs iestājāties reizē ar Igaunijas Latviešu biedrību. Cerams, ka mums drīz pievienosies latviešu biedrības Spānijā, Austrijā un Dānijā. Sadarbojamies arī ar latviešu biedrību Gruzijā. Arī informācijas apmaiņa ir viens no veidiem, kā mēs stiprinām sadarbību. Cita starpā mēs pašreiz strādājam pie tā, lai sekmētu diasporu mājaslapu integrētu darbību. Vajadzētu būt tā, ka kopienas saņem finansējumu savu mājaslapu uzlabošanai un attīstīšanai, tostarp arī apmācību to redaktoriem utt. Savukārt kopienas apņemtos savās mājaslapās publicēt arī valdībai svarīgu un diasporām saistošu informāciju.
Gunita Puciriusa
Pievienot komentāru