"Dziesmā tikušies, dziesmā lai daudzinām!" – tādi ir Alberta Jēruma (1919-1978), Eiropas latviešu dziesmu svētku tradīcijas dibinātāja, vārdi. Pēdējie Eiropas latviešu dziesmu svētki norisinājās Helsingborgā, Zviedrijā 1989.gadā, kad pirmo reizi tajos piedalījās viesi no Latvijas. 2015. gadā, 26 gadus vēlāk, četras dienas, mazliet pirms Jāņiem, vairāki tūkstoši Eiropā dzīvojoši latvieši sanāca, lai kopā godinātu un svinētu savu latvisko mantojumu. ELKS – Eiropas latviešu kultūras svētki. Latvieši bija sabraukuši, kā dziedam tautas dziesmās, no maliņu maliņām. Apvienotā Karaliste, Beļģija, Īrija, Latvija, Luksemburga, Nīderlande, Norvēģija, Somija, Spānija, Šveice, Vācija, Zviedrija – tik izkaisīta ir mūsu tauta Eiropā, bet visur ir vismaz viens koris un/vai tautas deju kopa!
No 18. līdz 21.jūnijam Eiropas Savienības galvaspilsētā Briselē skanēja latviešu valoda un latviešu dziesmas, un zeme rībēja zem tautas dejotāju kājām! Četru dienu garie svētki sākās ar dievkalpojumu, bet pēcāk bija iespēja apmeklēt latviešu valodas meistarklasi un atklāšanu, kurā piedalījās Londonas "Kokļu zapte" un fonds "Viegli" ar Renāru Kauperu. Apbrīnu vērta bija Londonas jauniešu uzstāšanās. Viņi brīvi un ar patiesu prieku spēlēja mūsu tautas melodijas – protams, uz koklēm. Varbūt visinteresantākais šajos svētkos bija iespēja ieskatīties jaunās "trimdas" (diasporas) daudzveidībā. Ja vecā trimda bija samērā vienveidīga, tad šodien to veido dažādu paaudžu cilvēki, kas no Latvijas izceļojuši visādu motīvu vadīti. Vai varat iedomāties, ka Īrijā vien esot ap 70 tūkstošu latviešu? Skaidrs, ka daļu no šī skaitļa veido Latvijas iedzīvotāji, kas tīrākajā vārda "latvieši" izpausmē nav iekļaujami šajā apzīmējumā, taču skaitlis ir iespaidīgs un ir jau krietni pārspējis pēckara trimdas otrās lielākās kopienās – Austrālijas – lielumu.
Pati piedalījos dziesmu un deju lielkoncertā, kā arī kantātes "Dievs, Tava zeme deg" atskaņojumā Briseles lielajā katedrālē, tādēļ nebija iespējams apmeklēt plašo piedāvāto sarīkojumu klāstu. Bet aktīvajam svētku apmeklētājam bija iespēja noskatīties izrādi bērniem "Istabas fabulas", piedalīties adīšanas lekcijā un meistarklasē, literatūras un kamermūzikas sarīkojumā, noklausīties lekciju par tradicionālā tautas tērpa un apģērba attīstību Latvijā 19.g.s., piedalīties vai noskatīties dejotāju un dziedātāju zibakcijas, ka arī noskatīties Briseles latviešu teātra izrādi "Vēlreiz Silmačos". Katru vakaru notika kāds koncerts ar Latvijas viesiem, tostarp grupas "Astro’n’out", "Raxtu Raxti" un "DaGamba". Vakari Briseles zālē "La Tentation" bija jautri un kādreiz arī skaļi. Mutuļoja enerģija un kopā būšanas prieks, skanēja tautas dziesmas, rotaļas un latviešu populārā mūzika no visādiem laikmetiem. Lai kā tas varētu dīvaini šķist, vienu brīdi atskārtu, ka te visi runā tikai latviski – jaunieši un "vecieši". Jā, esmu pieradusi, ka Austrālijā mūsu saviesīgajos vakaros jauniešu vidū biežāk dzirdama angļu valoda, bet te jau bija tikai viena kopīga valoda – un tā ir latviešu valoda.
Lielkoncerta koncepcija bija rūpīgi un likumsakarīgi izstrādāta ar vairākām apakšnodaļām. Manas saknes – Pūralādes krājumi, Saule – sirds dārgumi, Jauns un traks – vienmēr, Papardes zied – mīlestība, Tēvzemē – plašajā pasaulē. Koristi bija saliedēti un sirsnīgi. Diemžēl jāatzīst, ka šajā ziņā šie svētki pārspēja lielos Dziesmu svētkus Latvijā, kur daudzi koristi nenāk uz mēģinājumiem, bet uz koncertu dziedāt gan – un tad sākas sīva cīņa par savu vietu uz Mežaparka estrādes. Protams, kopkoris bija krietni mazāks nekā Latvijā – bijām "vien" kādi 600 koristi un ap 400 dejotāju. Koncertā dziesmas mijās ar dejām un folkloras dziedājumiem un stāstījumiem. Lielā skatuve bija izvietota pašā Briseles centrā, gandrīz blakus centrālajai stacijai. Koncerta laikā garām gāja daudz vietējo un tūristu – taču viņi tā arī neaizgāja garām… Liels pūlis cilvēku palika noklausīties un noskatīties lielisko trīs stundu garo koncertu. Koncertā bija iekļautas mūsu iemīļotākās dziesmas un dejas, kā arī jaunāki atskaņojumi. Kā buramvārdi, kas vienoja dziedātājus, dejotājus un klausītājus izskanēja Raimonda Tiguļa "Lec, saulīte" ar Rasas Bugavičutes vārdiem. Dejotāju vidū bija arī paši mazākie dejotāji, kas, kā parasti, izsauca vislielāko publikas (un kora) sajūsmu.
Izskanot Ērika Ešenvalda "Dvēseles dziesmai" (Anitas Kārkliņas vārdi), klātesošos klātienē sveica ELKS goda patrons, Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieks Valdis Dombrovskis un video ierakstā goda patronese Vaira Vīķe-Freiberga. Apsveikuma un apbrīnas vārdus teica arī Briseles pilsētas domes pārstāve. Kārtējo reizi man nācās mazliet pabrīnīties par Vakareiropas valstu nezināšanu par Latviju (un Baltiju – vēl joprojām viņi jauc Latviju un Lietuvu!) un atziņa, ka viņi maz par mums zinot un mums vajadzētu vairāk rādīt un stāstīt. Piecdesmit gadus latvieši visā pasaulē stāstīja un dalījās, bet Vakareiropa negribēja dzirdēt. Tāda ir skarbā vēsturiskā un politiskā patiesība. Pirmo reizi mūžā Bēthovena "Odu priekam" (kopš 1985. gada Eiropas Savienības oficiālā himna) kokļu izpildījumā ("Kokļu zapte" un citi koklētāji). Pēc tam skanēja mūsu valsts himna, koncerta izskaņā Mārtiņa Brauna "Saule, pērkons, Daugava" (Raiņa vārdi) un uz atvadām Andreja Jurjāna "Pūt vējiņi".
Teikšu atklāti, biju nogurusi. 8:20 no rīta sākās ģenerālmēģinājums, tad ātri uz mājām pārģērbties, mēģinājums Kantātei Latvijas pārstāvniecībā un tad tipinājām uz koncertu, kas sākās 18.00. Man dzīvi stipri atviegloja lieliskie namamāte un namatēvs, kas rūpējās par to, lai es varētu visu vienkārši un viegli izskraidīt. Īpašu svētku sajūtu man piešķīra tas, ka paliku pie bijušajiem adelaidiešiem Franča un Ineses Svilāniem un turpat apmetās arī bijušais brisbanietis Pēteris Kļaviņš, kurš tagad dzīvo un strādā Dublinā. Kā varat iedomāties, agrās rīta stundas tika pavadītas ne tikai apspriežot sarīkojumus un redzēto, bet pārrunājot pagātni, tagadni un nākotni.
Lai gan kantātes "Dievs, Tava zeme deg" (Lūcija Garūta, Andrejs Eglītis) atskaņošana Briseles katedrālē nebija paredzēta sākotnējā ELKS programmā, tā bija lieliska izskaņa latviešu svētkiem. Šis bija viens no pēdējiem Latvijas ES prezidentūras kultūras pasākumiem Briselē. Kantāti atskaņoja apvienotais BENELUX koris (Beļģijas jauktais koris, Beļģijas "Ugunis", Luksemburgas "Meluzīna" un Nīderlandes "Ziemeļjūra"), tai pievienojoties Latvijas koriem "Jubilate" (Latvijas universitāte) un "Wenden" (Cēsis). Kantātes solo partitūras dziedāja Ingus Pētersons (tenors) un Aleksandrs Poļakovs (baritons), pie ērģelēm bija Aivars Kalējs. Diriģēja Vita Timermane.
Pēc ļoti intensīva mēģinājuma procesa (jūnija sākumā BENELUX kori tikās baltiešu īpašumā pie Bonnas, lai mēģinātu šo dziesmu), bijām ļoti satraukti, jo kantāte ir ne vien ļoti atbildīgs darbs, bet arī sarežģīts. Man varbūt mazliet palīdzēja senās iemaņas no laika, kad to dziedāju Melburnas latviešu biedrības kora "Rota" rindās pirms kādiem četrdesmit (!) gadiem. Kori, solistus un klausītājus bija skārusi kopēja emocionāla stīga un, kantātei izskanot, klausītāji (kuru bija ap tūkstoti) atzinībā cēlās kājās. Sen nebiju piedzīvojusi tik emocionālu vilni no klausītāju puses. Pat nelatviešu klausītājiem bija asaras acīs un vairāki pēc kantātes stāstīja, ka esot izjutuši šīs kantātes emocionalitāti. Lai gan kantāti pirmo reizi atskaņoja 1944. gada 15. martā, pēdējo gadu notikumi liecina, ka tās spēks kā atgādinājums un lūgšana ir tikpat aktuāla kā pirms gadiem septiņdesmit.
Kad pirmo reizi pacēlās doma par Eiropas latviešu kultūras svētku (sākotnēji par Dziesmu svētku) rīkošanu, izskanēja daudz kritikas no Latvijas un PBLA. Bija uzskats, ka Eiropas latviešiem šādi svētki neesot vajadzīgi, jo esot tik tuvu Latvijai un varot piedalīties Latvijas svētkos. Atzīšos, ka arī es nebiju pārliecināta par to lomu. Tagad gan varu teikt, ka šie svētki Eiropas latviešu diasporai (un līdz ar to Latvijai) ir nepieciešamība. Šeit bija iespēja dalīties ar diasporas kopienu daudzveidību, izdomu, aktivitātēm. Šādi svētki ir arī dzinulis dejotājiem un dziedātājiem gatavoties kopīgiem svētkiem, kas nepazūd Latvijas lielo svētku varenumā. Paldies ELKS rīcības komitejai, bet visvairāk Aldim Austeram, Eiropas latviešu apvienības priekšsēdētājam un ELKS direktoram, kurš vairākkārt bija kā saucēja balss tuksnesī, ka nezaudēja ticību svētku nepieciešamībai. Žēl, ka Latvijas valdībai neuzskatīja par vajadzīgu atsūtīt kādu savu pārstāvi, samierinoties ar to, ka mūs uzrunās Valdis Dombrovskis (kas tagad ir ES, nevis Latvijas, pārstāvis). Tādejādi Latvijas valdība būtu izrādījusi attiecīgo cieņu un atzinību Eiropas latviešu kopienām, kas bieži vien, nonākuši Eiropā, jūtas no Latvijas izstumti. Attiecīgu cieņu un atzinību par paveikto darbu, ko, kā mēs visi zinām, prasa latvietības uzturēšana. Novēlu 2015. gada jūnija dienām Briselē būt atjaunotas tradīcijas pamatakmenim!
Valda Liepiņa
"Austrālijas Latvietis"
Pievienot komentāru