Gaidot latviešu spēlfilmas "Sapņu komanda 1935" izrādīšanu Luksemburgas Sinematēkā piektdien, 21. jūnijā, piedāvājam interviju ar filmas režisoru Aigaru Graubu, kas žurnālā "Ieva" publicēta drīz vien pēc filmas pirmizrādes Latvijā.
"Man patīk," tādas ir pirmās izjūtas pēc filmas "Sapņu komanda 1935" noskatīšanās. Režisors Aigars Grauba šobrīd vēl ir filmas iespaidā, un tās nervs viņā joprojām ir dzīvs. Grauba sagaida mani savā iemīļotajā džemperī ar zvaigznēm. Izrādās, zvaigžņu izkārtojumam uz tā ir īpaša nozīme. Kāda? To režisors grib atstāt noslēpumā. Man tomēr šķiet, ka tam ir liela saistība ar veiksmi.
Vintra Vilcāne (VV): Visur, pat kafejnīcās, šobrīd apspriež tavu jauno blokbāsteru "Sapņu komanda 1935". Kā uz tevi iedarbojas šī šūmēšanās ap filmu?
Aigars Grauba (AG): Beidzot darbu pie filmas, vienmēr šķiet – tūlīt būs pirmizrāde un tad jau atlaidīs. Bet tā jau nenotiek. Pat ja atsauksmes ir pozitīvas, tik un tā informāciju joprojām uztver kā caur tādu matētu stiklu. Tādi dziļāki secinājumi par šo filmu varētu rasties pēc kāda brīža. Taču, ja tā kādam uzjundījusi pozitīvas emocijas un bijusi noderīga emocionālā, izziņas vai arī labi pavadīta laika ziņā, tad tas ir vislielākais gandarījums.
VV: Vai tev, uzņemot šo filmu, bija iecere uzjundīt patriotismu samērā skeptiskajos latviešos?
AG: Neteiktu, ka mani draugi un paziņas ir skeptiski patrioti. Drīzāk otrādi. Lielākoties patriotismu nokauj klajas dzīves nejēdzības un trulības. Šīs filmas pamatā ir satriecošs notikums Latvijas vēsturē. Par to, kā viens trīsdesmitgadīgs cilvēks – Valdemārs Baumanis – ar savu pārliecību, skaidru mērķi un apziņu par to, kas jādara, 1935. gadā sagatavoja Latvijas basketbola izlasi startam Ženēvā. Neņemot vērā pretestību no sporta funkcionāru puses un intrigām, viņam pietika spēka un prasmes iet līdz galam. Baumanis bija liels Latvijas patriots visu savu mūžu, lai gan arī viņu skāra likteņa pavērsieni – gan iesaukšana Sarkanajā un vācu armijā, gan Vācijas filtrācijas nometnes. Pēc tam viņš emigrēja uz Ameriku. Bet nevienu brīdi nepārtrauca domāt par sportu – par to, cik tas ir svarīgs, kaut vai tādēļ, lai izbēgtu no depresijas. Baumanis bija arī ļoti spoži novērtēts treneris Francijā, kur viņš izaudzināja jauno franču basketbolistu paaudzi. Taču slavens Eiropā viņš kļuva, izveidojot basketbola komandu, braukājot ar to apkārt pa Eiropu un spēlējot pret spicākajām komandām.
Baumani apbrīnoju par to, ka nekādi notikumi nespēja mazināt viņa mīlestību pret valsti. Viņš nekļuva žultains, īgns un tāds, kas noliedz vai ienīst citus un nepriecājas par citu veiksmēm. Lai gan iemeslu tam būtu gana – jau tas vien, ka pēc uzvaras Ženēvā viņu atbrīvoja no Latvijas valsts vienības trenera amata – sak, tu jau patrenēji, tagad jāļauj arī kādam citam to darīt. Ceru, ka šis stāsts iedvesmos cilvēkus, kuros arī ir Baumaņa gēns un kuri tikai vēl nav saņēmušies, lai kaut ko darītu. Nav nozīmes, kurā jomā – sportā, mākslā vai uzņēmējdarbībā. Vēl man, protams, gribējās iedvesmot jauno paaudzi un – galu galā – arī sportistus. Lai Latvijā augtu jauna sapņu komanda.
VV: Vai tevī nesapratnes dēļ nekad nav radies žultainums un īgnums?
AG: Kurš tad dzīvē nav sastapies ar nejēdzībām?! Pat ja manī kaut kad bijis īgnums, veiksmīgi ar to esmu ticis galā. Katrā situācijā, laikā un vietā ir ieredzēto kopums jeb pozīcija un opozīcija. Mani vienmēr vairāk interesējis, ko es daru, nevis atrašanās izredzēto bilžu galerijā. Jo tajā parasti atrodas tie, kuri māk citiem iestāstīt, ka viņi gan visu zina, kontrolē un dara pareizi. Pat Jumpravas laikā nekad neesam meklējuši iespējas izpatikt Radio un televīzijas komitejai, komjaunatnes komitejai vai Filharmonijas vadībai. Mēs pārtikām no sava aroda – muzicēšanas, un tie cilvēki, kam bija svarīga mūsu mūzika un vēstījums, mūs novērtēja un atbalstīja.
VV: Vai tu esi spējis panākt dzīvē to, ko iecerējis, tāpat kā Baumanis?
AG: Pat vairākkārt. Man samērā ātri bija skaidrs, ar ko gribu nodarboties. Tā pirmā izvēle bija mūzika. Lai gan nebiju apmeklējis nekādas speciālās skolas, nebiju nedz mācījies par komponistu, nedz izgājis literātu kalvi, turpināju sacerēt dziesmas, kaut arī, lai tās atskaņotu radio un televīzijā, tika likti dažādi šķēršļi. Man izdevās īstenot un turpināt sapni, satiekoties ar savu bendu – Jumpravu. Mēs joprojām esam draugi un cīņubiedri, kas satiekas un arī kopā spēlē. Darīsim to tikmēr, kamēr mums pietiks spēka kāpt uz skatuves. Līdzīgi ir ar kino, kas mani interesēja. Man gribējās vizuālā valodā veidot stāstus, kas uzrunā cilvēkus. Joprojām savām filmām izvēlos tādus, kas man pašam šķiet interesanti. Jo kādi tad ir īstie gandarījuma mirkļi? Tādi, kuros saproti: ceļš, ko esi nogājis, nav bijis iets velti. Jo visi nez kāpēc iedomājušies, ka vienīgais mākslinieka gandarījums ir skatītāju pilnās zāles un aplausi. Jumpravas laikos esmu piedzīvojis to, ka uz ielas visi tevi pazīst, ka radio skan tevis dziedātās dziesmas un tu paraksties uz fanu rokām un saņem ziedu kalnus. Bet tas nav galvenais, kā dēļ to visu ir vērts darīt. To ir vērts darīt īpaši mirkļu dēļ – teiksim, pienāk pie tevis kāds cilvēks uz ielas un saka: "Vecīt, man bija tādas ziepes, es biju tādā bezdibenī, nezināju, kā tālāk dzīvot. Bet es izdzirdēju vienu tavu dziesmu un atradu spēku kaut ko darīt tālāk. Paldies tev!" Vai arī – filmas. Viena lieta ir filmas rādītāji, tas, ka tā piedalās festivālos, iegūst balvas. Bet pilnīgi kaut kas cits, ja kāds manas filmas iespaidā atradis atbildi sevī gruzdošam jautājumam vai, piemēram, izšķīries par savas profesijas izvēli. Esmu to pieredzējis.
Jā, mani neviens kino jomā negaidīja uz iepriekš sagatavotas taciņas. Savu pirmo filmu Drosme nogalināt kopā ar Igoru Lingu uztaisījām bez nekāda valsts atbalsta. Lai to dabūtu gatavu, vajadzēja ceļu izlauzt pašam. Paldies tiem, kas palīdzēja. Tā es ieguvu draugu.
VV: Un tālāk – veiksmes stāsts jeb satikšanās ar producentu Andreju Ēķi.
AG: Jā. Bet patiesībā tas stāsts ir par saņemšanos un uzdrīkstēšanos. Ja nebūtu uzfilmējis pirmo filmu, nemaz nebūtu saticies ar Andreju Ēķi, jo viņš nekad mūžā bez iemesla nebūtu skatījies Drosmi nogalināt. Viņu šī filma atstāja samērā vienaldzīgu. Taču kaut kādus pozitīvus iedīgļus manā darbībā viņš saskatīja un uzaicināja sadarboties. Tāpēc visiem iesaku spert pirmo soli un sākt darīt. Ja pats nenoticēsi savai idejai, citi arī tai nenoticēs. Tas pats Baumanis Latvijas izlasi pusgadu trenēja par velti, nesaņemdams nevienu santīmu. Cits jau sen būtu nolaidis rokas, bet viņš aizbrauca uz Ženēvu un uzvarēja.
VV: Kāpēc vīrieši tik ļoti fano par sportu?
AG: Es gan zinu arī ļoti daudz sieviešu, kas fano par sportu. Bet varbūt tāpēc, ka mums ir brīnišķīgi paraugi. Kaut vai TTT basketbolistes un izcilas sportistes citos sporta veidos, kurām dzīvot līdzi. Azarts uzvarēt, cīņas spars – tas pievelk. Adrenalīns, kas rodas mirklī, kad sāc dzīvot līdzi, ievelk aizraujošā procesā. Neesmu čakls sporta spēļu apmeklētājs un arī diez cik sportisks ne. Piemēram, skriešana man šķiet garlaicīgākā nodarbe pasaulē. Taču man patīk pastaigas ņiprā gaitā. Tomēr, skatoties sporta spēles vai sporta filmas, es iekarstu. Pat tie, kas ikdienā neskatās sporta pārraides, noteikti pieslēdzas tad, kad notiek olimpiskās spēles. Jo tad atmostas patriotisms. Kā tu nejutīsi līdzi savai valstij?!
VV: Vai esi no tiem, kas filmās raud?
AG: Ja ir kādi aizkustinoši brīži, raudu. Kad biju padsmitnieks, saviļņojošākos brīžos filmās vai izrādēs mēģināju saņemties, tikai lai neizlauztos kāda asara. Tagad gan ļaujos emocijām un vairs nepretojos tām kā indiānis, kas nekad neraud un neievaidas pat brīdī, kad viņu atspārda. Negribu sev nolaupīt vienu brīnišķīgu attīrīšanās iespēju. Nu labi, es varbūt nesāku šņukstēt filmas sākumā un nepavadu visu filmu raudot, bet šad tad to daru. Un tikpat labi tas var notikt, klausoties mūziku, lasot grāmatu. Mani lielākoties saviļņo klasiskā, baroka laika un opermūzika.
VV: Tev ir mīļš teiciens: kā uz dzīvi skatīsies, tā arī dzīvosi. Kā tu pašlaik skaties uz dzīvi?
AG: Šo teicienu esmu aizņēmies no Boba Dilana. Tagad, kad filma tikko sākusi savu ceļu pie skatītājiem, man pēc iespējas ātrāk gribētos nolaisties uz zemes, jo tas lidojums, kurā pašlaik atrodos, nemaz nav tik ļoti patīkams. Labi, ka priekšā Ziemassvētki un nemaz tik ilgi nav jāgaida līdz mazās meitas Beverīnas brīvlaikam.
Sākot ar meitas brīvlaika pirmo dienu, man nekādu citu plānu nebūs. Trijās nedēļās, kuras esmu sev atvēlējis brīvas, beidzot gribu izbaudīt, ka man ir bezgalīgi daudz laika un nekur nav jāsteidzas. Kā bērnībā, kad kopā ar vecmāmiņu braucām uz Jūrmalu vai gājām uz Brīvdabas muzeju. Neatceros, ka vecmāmiņa kādreiz būtu teikusi: ātrāk, ātrāk, mums vēl tur jāpaspēj un vēl tur! Viss notika lēni un harmoniski. Jā, man gribas šo laiku izbaudīt gan pašam, gan kopā ar Beverīnu un Ingu. Tas nozīmē, ka lasīšu grāmatas tik ilgi, cik vien gribēšu, staigāšu, cik ilgi man gribēsies. Kā es raugos uz dzīvi? Ļoti optimistiski. Paldies Dievam, ka gan mans radošais, gan parastais liktenis ir bijis labvēlīgs un līdz šim esmu pasaudzēts no milzīgiem triecieniem (piesit pie galda).
VV: Tu ar Ingu esi kopā piecpadsmit gadu. Kā tev šķiet – viņa tevi ir mainījusi?
AG: Esmu kļuvis, ja ne izglītotāks, tad labāk informēts mākslas jomā gan. Inga ir cilvēks, kurai svarīgāks par visu ir jēdzīgums un lietu kārtība. Viņa pati ir ļoti precīzi un skaidri strukturēta un sauc lietas īstajos vārdos. Jebkura paviršība un nejēdzība viņai ir kā uguns pakulās. No Ingas esmu iemācījies, ka nedrīkst būt vienalga, ja kaut kas nesanāk. Ir jāizdara par visiem simt procentiem. Jo reizēm ir tā, ka visi ir strādājuši, darbs pabeigts, bet kopumā tas ir bezjēdzīgi.
Kas vēl? Agrāk noteikti biju loderīgāks, tagad esmu kļuvis vairāk sakārtots. Ingu izjūtu kā sev ļoti radniecīgu cilvēku, jo viņa izstādes, tāpat kā es filmas, sāk veidot no idejas.
Jaunībā šķiet, ka tu vienīgais esi ģēnijs. Tikai ar gadiem beidzot sāc arī ieskatīties citos un apjaust, ka uz šīs planētas nedzīvo viens. Esmu novērtējis, ka tas, ko dara Inga, ir tikpat nozīmīgs un svarīgs kā tas, ko daru es.
Taču sapratne vēl nepasargā attiecības no asumiem un vulkānu izvirdumiem. Ceļš uz saprašanos ir visa mūža garumā.
Kas mūs vēl ar Ingu vieno? Tas, ka mēs tāpat vien nebraucam ekskursijās. Taču mums ir pilnīgi skaidrs, kāpēc jābrauc uz Venēcijas mākslas biennāli vai arī uz Ņujorku un Vašingtonu filmas Rīgas sargi saistībā.
Reiz spontāni iekāpām mašīnā un dienas laikā aizbraucām uz izstādes atklāšanu, kas notika pilsētiņā netālu no Venēcijas. Pat paspējām laikā, un tas bija tik superīgi!
VV: Tev ir divas meitas – Marijai nu jau ir divdesmit trīs, Beverīnai – seši. Vai tu meitu dēļ kūsti kā vasks?
AG: Kurš tēvs tad nekūst?! Tieši to pašu varētu attiecināt arī uz dēliem. Jo mans uzskats – bērns vairāk jāmīl, nevis jāaudzina. Viņam jāzina: kāds pasaulē viņu mīl ar beznosacījuma mīlestību. Es cenšos būt draugs savām meitām. Lai kādas dzīvē izveidotos situācijas, viņām jāzina, ka būšu viņu pusē.
Nespēju iedomāties, ka mazajai Beverīnai teiktu: tā cita meitene mācās labāk par tevi un ir spējīgāka. Tāpat bērnam kaut kad būs jāpierāda sava vieta dzīvē un tas, ko viņš var labāk. Kamēr Beverīna vēl ir mūsu alā, midzenī, viņai jābūt pārliecībai, ka ir vislabākā. Ka viņa vislabāk dzied, vislabāk dejo un skaita dzejoļus. Man kā tēvam abas meitas ir vislabākās.
VV: Ko dara tava lielā meita?
AG: Mācās Mūzikas akadēmijā vokālistos. Marija dzied jau kopš bērnības, tāpēc tas nebija pārsteigums. Ļoti ilgi mēģināju viņu atrunāt no tik nestabilas un ievainojamas nodarbošanās. Taču, ja reiz Marija to izvēlējusies, es viņu atbalstu.
VV: Kādi ir Beverīnai talanti?
AG: Viņa pašlaik ir kā varavīksne, kam ir talanti visur – dziedāšanā, dejošanā, zīmēšanā, tēlošanā. Un es arī necenšos izskaitļot, kas viņai padodas labāk.
VV: Tev kā režisoram noteikti svarīgas ir vizuālās lietas. Kas tevi vizuāli uzrunāja Ingā, kad viņu ieraudzīji?
AG: Pašlaik Inga izskatās tieši tāpat kā pirms piecpadsmit gadiem. Ingas tēls ir ļoti spožs, un viņa ir ļoti skaista. Taču interesanti, ka mani uzrunāja tieši viņas nopietnība. Tā bija ļoti lielā kontrastā ar manu delverīgo dabu. Taču, neņemot vērā viņas nopietnību, Ingai ir brīnišķīga humora izjūta, kas man ļoti svarīga. Es pat mazajai Beverīnai lieku aiz auss, lai nekad neizvēlas puisi bez humora izjūtas – ja otram neliekas smieklīgs tas pats, kas tev, ir grūti. Inga ir arī ļoti neatkarīga. Viņa ļoti skaidri definējusi to, kas jādara, un izturas pret to ar lielu nopietnību.
VV: No kā tu esi pārņēmis savu nemierīgo raksturu jeb delverību, kā tu teici?
AG: Es pat nezinu. Mana mamma ir ļoti jautrs cilvēks ar savdabīgu humora izjūtu. Neņemot vērā dzīves grūtības, viņa nekad nav zaudējusi veselīgu optimismu. Mamma un arī vecmāmiņa man vienmēr bijušas draudzenes. Piemēram, pirms daudziem gadiem mamma, acis nemirkšķinot, uzklausīja manus nākotnes plānus – kļūt par dziedātāju un vēlāk arī režisoru. Kaut arī tas izklausījās pēc pilnīgākā ārprāta.
VV: Vai tev kādreiz ir bijuši arī īsi mati?
AG: Kad pirms došanās armijā Tallinas ielas frizētavā man nodzina pliku pauri, jutos satriekts. Taču, ieraudzījis sevi spogulī, divdesmit minūtes bez apstājas smējos. Tik ļoti smieklīgu sen neko nebiju redzējis. Toreiz bez grima būtu varējis spēlēt Aleksandru Čaku.
Ar gariem matiem tomēr jūtos vislabāk.
VV: Par naudu vēlos tev vaicāt. Vai, darot to, kas ļoti patīk, vienmēr iespējams nopelnīt?
AG: Jā, pilnībā piekrītu šim apgalvojumam. Taču vēl ir arī mērķi un ambīcijas. Ja ambīcijas ir lielākas nekā gandarījums, ko gūsti no darba, tad parādās kaut kāda disonanse. Taču viss mēdz arī sakrist. Kad dziļos padomju laikos spēlēju kopā ar Jumpravu, mēs saņēmām algu no koncertiem un to apmeklētības. Tiem laikiem tā bija liela samaksa. Taču jutos nopelnījis katru rubli.
VV: Tev vienmēr ir pieticis ar to, kas ir?
Vienmēr jau gribas vairāk. Man vispār švaki turas nauda. Nauda pie manis atnāk un tikpat ātri aiziet, un man nav žēl, ka tā. Man nepadodas krāšana.
VV: Līdzjūtība, vēlme glābt pasauli arī tev piemīt?
AG: Nekad mūžā man nav pieklīdis neviens sunītis, un varbūt labi, ka tā. Gan jau sunīši paši zina, ko izvēlēties. Bet man ir šāds stāsts. Uz mūsu mājas jumta dzīvo kaijas. Katru gadu viņas tur ligzdo, perē bērnus un taisa šausmīgu trobeli. Vienā dienā kāds kaijas bērns bija nokritis lejā no jumta. Inga, protams, bija mazuļa galvenā glābēja, taču es arī nepaliku malā. Sagūstījām putnēnu ar segu un nesām augšā uz jumta pie vecākiem. Nākamajā dienā tas atkal bija zemē. Acīmredzot viņš mācījās lidot. Tāpēc dabas procesos ne vienmēr vajag iejaukties. Bet, manuprāt, paļaušanās uz otru – tas, ka tu kādam palīdzēsi un kāds cits atkal tev, – ir pati svarīgākā.
- - - pieturzīmes - - -
• Dzimis 1965. gada 19. janvārī.
• Beidzis kādreizējo Kurta Bartela vārdā nosaukto 39. vidusskolu.
• Grupas Jumprava mūziķis.
• Bijis kinostudijas Cinevilla direktors.
• Producējis skatītāju iemīļoto televīzijas seriālu Sirdsmīļā Monika.
• Režisors filmām Drosme nogalināt, Baiga vasara, Rīgas sargi, Sapņu komanda 1935.
• Otrreiz precējies. Sieva – mākslas zinātniece Inga Šteimane. Divu meitu – Marijas (23) un Beverīnas (6) – tēvs.
Teksts: žurnāls "Ieva", Vintra Vilcāne
Foto: Dmitrijs Suļžics, F64
Pievienot komentāru