Cik tev uzvārdu? Saruna ar "angļu spiega" dēlu Pēteri Krilovu

1

Piektdien, 24. oktobrī, plkst. 18.30, Neiminsteres abatijā "CinEast" demonstrēs dokumentālo filmu "Uz spēles Latvija". Pēc seansa skatītāji aicināti uz tikšanos ar režisoru Pēteri Krilovu. To gaidot, piedāvājam nesen publicētu interviju, kurā režisors stāsta par  filmu, varu un mākslu, liktenīgām sakritībām un Latviju.

Nezvēru cīņa ar necilvēkiem. Tā kāds vēsturnieks nodēvēja sākotnēji sabiedroto, vēlāk naidnieku Hitlera un Staļina izraisīto pasaules karu. Latviešiem, kas gribēja cīnīties par savas valsts neatkarību, izvēles nebija: abi karogi – gan sirpjāmurotais, gan tas, kas ar kāškrustu, – bija nevainīgu asiņu jūrā izmirkuši. Ar nolūku koordinēt pretestības grupu darbu 1943. gadā tika nodibināta Latvijas Centrālā padome, kas cīnījās pret abām okupācijām. Viens no tās dalībniekiem bija Osvalds Bileskalns. Par viņu, par Latviju starp divu lielvaru dzirnakmeņiem, par čekistu viltīgo spēli pret zviedru, angļu un amerikāņu izlūkdienestiem un Latvijas patriotiem stāsta nesen pabeigtā pilnmetrāžas dokumentālā filma "Uz spēles Latvija". Tās kods ir "1949". Šajā gadā ir piedzimis filmas režisors PĒTERIS KRILOVS, Osvalda Bileskalna dēls. Sešdesmitajos gados pēc čekas iniciatīvas tapa grāmata, pēc tam arī aktierfilma "Kad lietus un vēji sitas logā", kurā Pēteris bija režisora asistents, tolaik vien miglaini nojauzdams, ka sižetam ir kāds sakars arī ar viņa tēvu. Mūsu saruna par filmu, varu un mākslu, liktenīgām sakritībām un Latviju.

***

Man ir 65 gadi. Visu savu mūžu esmu nodzīvojis Pārdaugavā, Mazajā Nometņu ielā. Kad man bija divi gadi – 1951. gada 29. maijā – mans tēvs Osvalds Bileskalns dienas vidū aizgāja no šā dzīvokļa it kā ar kādu no saviem paziņām, un es viņu nekad vairs neesmu redzējis. Aiznākamā naktī atbrauca čekisti un dzīvoklī veica kratīšanu. Pēc tam mammu pratināja Stūra mājā. Tur viņai iedeva arī tēva miršanas apliecību, kas vēstīja, ka Bileskalns ir nošauts 1951. gada 30. maijā. Patiesībā tēvu pratināja visu vasaru un tikai septembrī viņam piesprieda nāvessodu. Viņš pat rakstīja kasācijas lūgumu, taču to noraidīja. Viņu nošāva 1951. gada 5. novembrī.

Par tēvu man allaž ir bijis tik daudz nezināmā, tik daudz neskaidrību, ka tas kļuva par tādu kā māniju – kaut ko noskaidrot. Un, kad es sāku noskaidrot, šis dzīvoklis kļuva par tādu kā rāmi. Tāpēc nolēmu – labāk es palieku tepat, tā ir ērtāk.

Neskaidrība ir slogs. Šķita, ja es ar šo filmu kaut ko izstāstīšu, varbūt tas slogs kļūs mazāks.

***

Atceros tādu kā sapni, kā vīziju, kam nav ne sākuma, ne nobeiguma. Liels suns mani nogāž, un kāds cilvēks, vīrietis, pienāk man klāt, paceļ, noliek uz kājām, notīra mētelīti un kaut ko man saka. Ko tieši, neatceros, bet katrā ziņā kaut ko labu un mīļu. Kad es to izstāstīju māsīcai Gunai, viņa teica, ka tā patiešām ir bijis, ka mani pagalmā nogāzis suns Džeks. Tēvs tajā brīdī ir bijis klāt, viņš mani esot pacēlis un mierinājis.

Tās ir vienīgās konkrētās atmiņas, kas man saistās ar tēvu. Man tobrīd bija divi gadi un daži mēneši. Tas bija ļoti tuvu aresta brīdim. Šīs atmiņas ir kā kadri no vecām filmām, melnbalts attēls, ļoti miglains…

***

Vēlāk uzzināju, ka čeka manu tēvu apsūdzēja saskaņā ar Kriminālkodeksa 58. (prim) pantu par spiegošanu angļu izlūkdienesta labā. Citi par to saņēma desmit, piecpadsmit vai divdesmit piecus gadus. Bileskalns tika nošauts.

Visi, kam bija darīšanas ar čeku, ļoti labi zināja, ko nozīmē Kriminālkodeksa 58. pants. Ar to tika notiesāti miljoni tā saukto valsts nodevēju, nacionālistu un ārvalstu izlūkdienesta aģentu. Piecdesmit astotais pants bija padomju lēģeru logo.

***

Kad biju maziņš, man, protams, neko nestāstīja. Taču es diezgan ātri sajutu nenormālu attieksmi pret mani, tādu kā žēlošanu. Nevarēju saprast, ko viņi ņemas. To, ka man nav tēva, es īsti nepiefiksēju, jo bija vecaistēvs un vecāmāte, mamma. Man bija seši gadi, pat mazāk, kad parādījās patēvs Valentīns. Atbrauca mammas brālis Igors no Maskavas kopā ar draugu Valentīnu, reiz viņiem bija jautras viesības, un tad es nolēmu, ka jābēg prom no mājām. Un paņēmu vagu. Valentīns bija tas, kas mani uz velosipēda noķēra, es biju jau pārgājis pāri šosejai un devies nezin kur. Kaut kas zemapziņā man bija nostrādājis.

Un tad mamma apprecējās. Filmā es to nestāstu: kolīdz mamma dabūja zināt, ka tēvs ir nošauts, viņa pārrakstīja mani savā uzvārdā. Es piedzimu kā Bileskalns, pēc tam kļuvu par Pēteri Kalniņu. Bet, kad bija jāiet skolā, mamma sareģistrējās ar Valentīnu, viņš mani adoptēja, un uz skolu es aizgāju jau kā Krilovs.

Es zināju, ka ir kaut kas, ko no manis slēpj, biju redzējis tēva fotogrāfijas, taču nevienam neko neprasīju. Šķita – ja pateikšu, ka es kaut ko nojaušu, būs nepatikšanas. Man bija 11 gadu, kad mamma izstāstīja man tādu kā īso kursu. Es pēc tam saslimu. Ļoti smagi. Reimokardīts. Locekļu iekaisums, kas krita arī uz sirdi. Atceros, vienu vasaru es nogulēju gultā, nedrīkstēju celties, acīmredzot, lai nebūtu slodzes muskuļiem. Domāju, ka tā bija psihosomatiska reakcija.

***

Kad man bija 12 gadu, piedzima pusbrālis Andrejs. Tā mēs dzīvojām – es, mamma, Valentīns un brālis Andrejs. Bet mums apkārt bija liela ģimene – vecaistēvs un vecāmāte, mammas brāļi. Kamēr es biju maziņš, pie mums vienmēr bija pilna māja. Mūsu dzīvoklis Nometņu ielā bija kā tāds pieturas punkts tiem, kas atgriezās no Sibīrijas. Jo vecaistēvs ar vecomāti atgriezās no izsūtījuma diezgan agri. Viņi bija izsūtīti 1941. gadā, mamma arī. Vecotēvu ieslodzīja lēģerī, taču viņš bija ķīmiķis, padomju varai ļoti vajadzīgs speciālists, tāpēc viņu nolēma nosūtīt darbā uz Alma-Atu. Bet vecaistēvs pateica – brauks tikai kopā ar ģimeni. Tā viņi visi tika uz Alma-Atu. Tur mamma dabūja pasi un pirmā atmuka uz Rīgu. Un satika manu tēvu, kas tikko bija izlaists no filtrācijas nometnes.

Ar filtrācijas nometni arī bija interesanti. Tēvs 1944. gada 8. maijā jūrā bija noņemts no pēdējā kuģa uz Zviedriju. Iespējams, krievi nezināja, ka viņš tāds "važnijs", pieļāva, ka vienkārši gribējis aizbēgt. Visus vīriešus, arī viņu, nosūtīja uz nometni tālu ziemeļos Medvežegorskā. Viņam bija piespriests kaut kāds termiņš, bet 1946. gadā no Sibīrijas atgriezās viņa māsa Annas tante. Uzzinājusi, kur brālis, aizbrauca uz Medvežegorsku un apčakarēja cietuma priekšniekus. Redzi, tēvs ir dzimis Maskavā, pirms Pirmā pasaules kara, 1910. gadā, jo viņa tēvs Dāvids Teibe pēc šmuces 1905. gadā, kad viņš bija muižas dedzinājis, aizbēga uz Maskavu. Vēlāk tēva vecāki Dāvids un Lība Teibes aizgāja bojā Pilsoņu karā, un viņu adoptēja Bileskalni. Tāpēc tēvam bija divas dzimšanas apliecības – viena, kurā teikts, ka viņš ir Teibe, dzimis Maskavā, bet otra – ka viņš ir Bileskalns. Jā, mans dzimtas uzvārds ir Teibe, esmu lībietis no tēva puses. Un tad nu Annas tante iestāstīja: nē, tas cilvēks, ko jūs domājat. Viņa bija ļoti skaista, tāda kā Dzidra Ritenberga. Apvārdoja priekšniekus, izpestīja brāli, un viņi abi atbrauca uz Rīgu.

Izrādās, tēvs ar mammu jau pirms kara bija redzējušies, jo Bileskalns bija nācis pie Mārtiņa Kalniņa, mammas tēva, kaut kādās darīšanās. Kad es piedzimu 1949. gadā, čekisti tēvam jau sēdēja uz astes. Ļoti iespējams, ka bija nolēmuši – izlaidīs no lēģera, bet pasekos, ko dara.

Vēl kāda interesanta detaļa. Tēvs kara laikā bija apprecējies ar pirmo sievu Natāliju, kas kļuva Bileskalna. Viņiem piedzima dēls Jānītis. Tēvs viņus ar kādu no rudens laivām aizsūtīja uz Zviedriju. Taču pirms tam viņš no Natālijas oficiāli izšķīrās. Natālija sākumā nevarēja saprast, kāpēc. Acīmredzot tēvs pieļāva domu, ka viņu kuru katru brīdi var apcietināt. Mums ar Natāliju vēlāk bija ļoti labas attiecības, kādu laiku viņa man bija gandrīz vai tuvākais rads, kaut arī tēva pirmā sieva. Ļoti interesanta dāma. Nu, viņa un Jānis ir miruši, guļ lauku kapiņos Zviedrijā.

Mamma iestājās universitātē angļu filologos. Domāju, tēva ietekmē. Lielākā daļa Latvijas Centrālās padomes dalībnieku nāca no tā sauktā Angļu institūta. Viņiem bija pieejama informācija angļu valodā, bija angļu sakari. Čeka apgalvo, ka šo kustību veicinājuši arī angļu spiegi. Pirmskara Rīga esot bijusi tāda kā spiegu “točka”, kur visi satikās.

Kad tēvu arestēja, mammu no universitātes neizmeta, taču sabojāja viņai diplomu, ielika trijnieku specialitātē un norīkoja uz Priekuļu tehnikumu, kur viņa nostrādāja vairākus gadus, pirms varēja atgriezties Rīgā.

***

Esmu domājis par to, kāpēc mūs neizsūtīja. Tēvu vajadzēja novākt, taču nedrīkstēja uztaisīt skaļu blīkšķi, lai neaizbiedētu citus. Maniem vecvecākiem bija kāds ģimenes draugs ar plašiem sakariem. Mierlaiku Latvijā viņš bija spēlējis azartspēles un muzicējis, arī vācu laikus pārdzīvojis, bet krievu laikos “Metropolē” bija zāles pārzinis. Kad tēvu arestēja, viņš atnāca pie mums mājās un pateica: nebaidieties, jūs neizsūtīs. Pieļauju, tas tādēļ, ka negribēja celt troksni. Jo manējie jau domāja – viss, cauri. Vecvecāki naktīs gāja staigāt pa ielām. Bija sarunāta zīme – ja lācis, tas pats, ar kuru esmu redzams fotogrāfijā, sēž uz loga, viss kārtībā. Ja ne, tad jāmūk un jāslēpjas.

***

Bērnībā es labi dejoju un kustējos, taču pēc slimības par to vairs nedomāju. Pusaudža gados mani interesēja teātris. Un vēl man patika zīmēt. Gāju uz kursiem, man bija ļoti laba skolotāja Vija Mikāne, gatavojos Mākslas akadēmijai, kaut gan zīmēšanai biju par nepacietīgu, mani vairāk uz gleznošanu vilka. Bet tad vienā brīdi viss pārmainījās. Tajā laikā filmām bija ļoti liela ietekme. Trifo, Godārs, de Sika, agrīnais Fellīni, arī poļu kino – tas bija notikums. Pārdaugavā mums bija kādi trīs vai četri kinoteātri. Ik reizi, kad nācu ārā no zāles, šķita – zeme apgriezīsies otrādi.

Un tad es nolēmu: gribu kino un – viss. Radi mani izlamāja, teica, ka nekā tur nebūs, droši vien rēķinājās ar biogrāfiju. Bet vectēvs Mārtiņš Kalniņš tomēr sameklēja vienu vecu ebreju, kas strādāja Rīgas kinostudijā, viņi bija pazīstami kopš pirmskara laikiem, un sarunāja, ka Leons Lurjē, tāds bija viņa vārds, paņems mani stažēties.

Leons bija brīnišķīgs cilvēks, viņš deva man visādus darbiņus, līdz beidzot iekārtoja par klapīti pie Brenča. Atceros, kā viņš kliedza uz Kincleru, toreizējo kinostudijas direktora vietnieku: es, vecs žīds, vienu latviešu puiku gribu dabūt kinostudijā, kāpēc jūs traucējat? Tā es nokļuvu filmas "Kad lietus un vēji sitas logā" grupā. Šodien tas izklausās kā pasaka. Prātam neaptveramas sakritības. Vienkārši tobrīd tā filma tika palaista ražošanā, nelaiķe Renāte Gintere bija tur otrā režisore, bet Alvis Lapiņš pēc "Noktirnes" strādāja par režisora asistentu. Viņš un mākslinieks Uldis Pauzers mani jau pazina, teica Renātei, ka to puiku vajag paņemt.

Tas bija 1967. gads. Es diezgan labi sapratu, ka kaut kāds sakars filmas sižetam ir ar manu tēvu, bet es nezināju, kāds tieši. Filma rādīja, kā čeka noķer tādu neveiksmīgu spiegu latvieti, kas pēc kara nelegāli atbraucis no Zviedrijas, Leinasars uzvārdā. Tikai 1990. gadā, jau neatkarīgajā Latvijā, es pirmo reizi dabūju redzēt sava tēva čekas nopratināšanas protokolus. No tiem es uzzināju, ka Rihards Zande, Leinasara prototips, kopā ar manu tēvu Osvaldu Bileskalnu strādāja kara laikā Kurzemē.

***

Alvis tajā vasarā aizbrauca uz Maskavu stāties scenāristos, un es viņa vietā dabūju arī ar rekvizītiem strādāt. Atceros, bijām ekspedīcijā Talsos, es braucu ar zirgu pa lauku mājām vākt visādas mantas, ko kadrā likt. Veči man saka: ja vajag šmeiseri vai granātas – mums te pilnas pažobeles sakrāmētas. Visu varēja dabūt.

***

Toreiz es nezināju, ka Leinasars ir izdomāts tēls. Harijs Liepiņš jau ļoti labi nospēlē, bet īsti dziļa pamatojuma nav. Toties mazie tēli – mežabrāļi, čekisti, Pūcītis, Pāvuls un Juris Pļaviņš – tie bija interesanti. Tagad man nedaudz kauns, ka es savā filmā Brenča darbu tā esmu izķidājis. Brenčs ir ļoti labs režisors. Un filma ir iespaidīga, emocionāli viena no spilgtākajām latviešu filmām. Bet vēsturiski tie diemžēl ir meli.

Tur ir viens kadrs, ko es vienmēr slavēju un studentiem rādu: mežabrāļi ar šmeiseriem pār plecu iet pa rudzu lauku. Episks kadrs. Bet pārējais – izkropļota realitāte.

***

Strādājot pie filmas "Uz spēles Latvija", mans lielākais atklājums un lielākais prieks, ko arī savā filmā neslēpu, ir Velta Treimane. Viņa bijis fantastisks cilvēks. Lilita Ozoliņa, kas viņu atveido Brenča filmā, par to, protams, neko nezināja, tā bija viņas debijas loma, viņa klausīja režisoram un pati neko dziļāk nenojauta. Bet no visiem čekas dokumentiem, ko es un Alvis Lapiņš esam lasījuši, ir redzams, ka Velta Treimane bija vienīgā, kas atļāvās čekistiem acīs pateikt: es to darīju tāpēc, ka ienīstu padomju varu, un tas naids man nav pārgājis vēl tagad.

Iedomājies, kādām jābūt iekšām, lai čekas kantorī, sēžot pretī izmeklētājam, šitā atbildētu!

***

Arhīvā atradām līgumu, kurā teikts, ka Zande visus savus pierakstus nodod Grigulim un ļauj viņam ar tiem brīvi rīkoties. Šo tekstu Grigulis ir izmantojis par pamatu savai "Lietus un vēju" versijai, taču man bija aizdomas, ka patiesībā to ir rakstījis nevis Zande, bet Velta. Kad nesen ar filmu grupu aizbraucām pie viņu dēla Jāņa Zandes, viņš uzreiz pateica: mamma rakstīja. Pēc tam jautāju Mirdzai Kļavai, Griguļa atraitnei, un Baibai Pīkai, Griguļa audžumeitai, viņa prasīja arī Mārtiņam, Griguļa dēlam, visi saka, ka nav redzējuši manuskriptu, no kā Grigulis taisījis savu versiju. Bet būtu interesanti izlasīt oriģinālu. Varbūt tas kaut kur guļ labi noglabāts un smej par mums.

***

Jā, Zande bija spiegs, Zviedrijā savervēts, ar angļu slepenā dienesta gādību nosūtīts uz Latviju, lai vāktu ziņas un organizētu pretošanos padomju varai. Viņam 58. pants bija kā uz pieres uzrakstīts, simtprocentīgi atbilstošs.

Taču, lasot čekas protokolus, es skaidri redzēju, ka Grigulis ir pārtaisījis reālu – drosmīgu un pašaizliedzīgu – cilvēku par savādi bezcerīgu avantūristu, neveiksminieku, kuram neviens Padomju Latvijā neuzticas. Kad čeka viņu arestē, Leinasars priecīgi uzelpo: nu tas murgs ir beidzies!

***

Kad 1990. gada ziemā neapkurinātā Augstākās tiesas koridorā es lasīju sava tēva čekas lietu, atklāju sev nezināmu Latviju Otrā pasaules karā. Es iedomājos tēvu, slikti ģērbušos un vienmēr nepaēdušu, ejam pa Ventspils ielām. Bileskalns bija ventspilnieks, zināja tur katru zvejnieku, katru laivu, katru mašīnu, katru izpalīdzīgu cilvēku. Viņš iesaistījās Latvijas Centrālās padomes organizācijā jau 1943. gadā. Kā jau ventspilnieks viņš organizēja nelegālu bēgļu laivu ceļu uz Gotlandi, Zviedriju. LCP bija latviešu politiskās un intelektuālās elites pretestības organizācija, kas protestēja pret abām okupācijas varām – gan padomju, gan nacistu. Tēva darbība bija nelegāla arī vācu okupācijas laikā. Vienu reizi vācieši viņu pieķēra un arestēja, bet no vāciešiem viņš tika vaļā, pierādot, ka viņš nav viņš. Draugiem tēvs pēc tam pravietiski teicis, ka vācieši esot stulbi, bet krievus apmānīt būšot grūtāk. Pilnīgi skaidrs, ka tēvs dažreiz tikās ar Rihardu Zandi 1944. gadā. Viņiem bija dažādi pienākumi LCP organizācijā, bet viņi labi pazina viens otru. Čekas pratināšanā Bileskalnam prasīja par Rihardu Zandi. Tajā brīdī man sasējās viens no “Lietus un vēju” mezgliņiem.

Interesanti, pret viņiem cēla apsūdzību kā pret angļu un amerikāņu spiegiem jau kopš 1943. gada. Tas nozīmē, ka čeka viņus apsūdzēja par sadarbību ar saviem sabiedrotajiem kara laikā, ignorējot, ka šie cilvēki taču pretojās vācu okupācijai.

***

Vēl kāda detaļa. Leonīds Siliņš, LCP galvenais aģents, kas visvairāk braukāja ar laivām uz Zviedriju, man teica: Zviedrijā diezgan ātri saņēmuši ziņas, ka Bileskalns ir nošauts aresta brīdī. Skrējis pa mežu, un uz viņu šāvuši. Mamma stāstīja, ka viņai čekā parādījuši tēva cauršauto portfeli. Tēvs tolaik strādāja par darbu vadītāju celtniecībā, pēdējais objekts bija sporta zāle ar tenisa kortiem pie vācu ģimnāzijas, viņi to pārbūvēja. Čekists atnesa strādniekiem naudu, kas bija ielikta tēva cauršautajā portfelītī, izmaksāja viņiem algu un katram norādīja uz portfelīti, lai visi zinātu, ka Bileskalns nošauts. Viņiem ļoti vajadzēja šo leģendu uzturēt.

Arī Zviedrijā tam noticēja. Nošauts, tātad nav pratināts, tātad neko nav pateicis. Un vispār – paši nezinām, ko nošāvām. Negadījums. Vispār no LCP tikai Eduards Andersons un mans tēvs tika nošauti, pārējie dabūja termiņus. Arī Zandem piesprieda gadus, bet ne augstāko soda mēru. Zande bija samērā maigās nometnēs, varēja tur pat ar sportu nodarboties. Vissmagāk klājās Veltai Treimanei. Tomēr arī viņa izturēja. Abi, kad iznāca katrs no sava lēģera, tūdaļ apprecējās.

***

Māksla un vara. Šis temats man nedod miera jau sen. Ir divi mākslas darbi – Griguļa romāns un Brenča filma. Tos var izlasīt vai noskatīties. Un neatkarīgi no tā, ko tu zini par padomju laikiem, par labo un ļauno, šie mākslas darbi atstāj uz tevi iespaidu, ietekmē tevi, jo emocijas sniedz arī ideoloģiski angažēta māksla. Un, pat ja tu esi tik gudrs, ka neļaujies izprovocējams, nenotici, neuzķeries uz āķa, vienalga – tā māksla ir kā svaigi krāsots beņķis. Tu esi tikai pagājis garām, bet tavs mētelītis ir pagalam. Nosmērēts.

Tieši to čeka gribēja. Un līdz pat šai dienai viņi tā dara. Arī mūsdienu Latvijā ir daudz tādu, kas sapņo, kā pakļaut citus. Viņi nav tik spēcīgi un tik totalitāri, taču arī viņiem piemīt šī vēlme – noteikt citu cilvēku domāšanu, to, kā tev būs izturēties pret īstenību. Tā ir hipertrofēta varaskāre – gribēt pakļaut otru ne tikai fiziski, bet arī intelektuāli un garīgi. Ir ļoti daudz tādu, kas to vien sapņo, kā totāli mainīt cilvēku domāšanu, kā okupēt prātu.

Vija Beinerte
"Mājas Viesis", www.la.lv