“Sakiet, vai rakstniekam būt ir grūti?” Nopietni vaicā sudrabotā jakā un pieguļošās biksēs ģērbusies meitene, kuras seju rotā tādas pašas krāsas spīguļi un mati satīti rimbuļos, kas atgādina kosmiska zaķa ausis.
“Ko “Bogenē” simbolizē pilnmēness?” Jautā meitene, kurai mugurā ir no rozā plastmasas maisa veidoti svārki ar stērbelēm.
“Kāpēc mājas garam ir tāds vārds? Ko tas īsti nozīmē?”
“Kāpēc tam puisim pašā sākumā bija sniegā jāpazaudē savas mātes līķis? Viņš taču beidzot viņu atkal atrada, vai tomēr nē?”
Ārā ir saulains piektdienas rīts, kad pie Eiropas skolas vidusskolēniem latviešu valodas stundā viesojas rakstniece Gundega Repše. Neparasti ģērbtajām septītās klases meitenēm šī ir pēdējā skolas diena, kas noslēdz trakiem ietērpiem un citām ēverģēlībām piepildīto maija nedēļu pirms pašas finiša taisnes. Šodien vēl tikai jāizbauda lielā apmētāšanās ar miltiem pie skolas, un tad sāksies eksāmeni. Un aiz tiem jau gaida lielā dzīve. Viņām ierašanās uz stundu, izrādās, nemaz nav bijusi obligāta, bet viņas tur sēž kopā ar rātnās vidusskolēnu drēbēs tērptajiem sestās klases puišiem un ar interesi klausās rakstnieces stāstījumā par savu ceļu literatūrā, par romānu sērijas “Mēs. Latvija. XX gadsimts” idejas materializēšanos, par viņas pašas darbu “Bogene”.
Par to, ka rakstnieks nemaz nevar būt intraverts, jo, Repšes vārdiem, “viņš taču savas ķiškas izliek visiem apskatei”. Tas nekas, ka pārsvarā strādā vienatnē. Uz jautājumiem, kāpēc viņas romānā daži notikumi paliek tādi kā nepabeigti, neizstāstīti līdz galam, rakstniece atbild, ka neuzskata lasītāju par muļķi, kuram viss būtu jāiebaksta acīs, lai saprastu uzrakstītā jēgu. Viņai lasītājs ir domājoša būtne, kura pati saredz, ko autors vēlējies pateikt.
Jau no pirmajiem it kā vienkāršajiem, taču ļoti pārdomātajiem un bieži detalizētajiem jautājumiem ir redzams, ka skolotāja Evija Avotiņa ir parūpējusies, lai jaunieši būtu izlasījuši ne vien Gundegas Repšes romānu, bet arī vairākus citus sērijas darbus. Iepriekš skolā jau ir viesojusies Nora Ikstena, kuras “Mātes piens” skolēniem arī nav svešs. Tāpat ir lasīti romāni “Svina garša” (Māris Bērziņš) un “Stikli” (Inga Gaile). Skaidrs, ka latviešu valodas eksāmenu šogad visi skolas beidzēji noliks ar labām sekmēm, un tas pats noteikti jāsaka par puišiem, kurus tas sagaida nākošgad.
Tomēr sarunas neaprobežojas tikai ar izlasīto darbu analīzi un literatūru kā mākslas veidu. Arī pati rakstniece grib zināt, ko šiem latviešu bērniem nozīmē Latvija un vai viņi savu dzīvi plāno jelkādā veidā saistīt ar zemi, kur piedzimuši. Un – vai kāds no viņiem pats vēlētos kļūt par rakstnieku. Jaunieši kļūst domīgi. Izskan arī jautājums – kādā valodā es vislabāk mācētu rakstīt? Vai mana latviešu valoda ir pietiekami laba?
Laiks paskrien nemanot, un pavisam drīz jau zvans ieziņo otrās stundas beigas. Visi izspurdz gaišajā, siltajā rītā.
Tajā pašā piektdienas vakarā Gundega Repše Luksemburgas jauniešu viesnīcā tiekas ar pieaugušajiem latviešu lasītājiem. Viņai šī jau ir trešā tikšanās ļoti īsā laikā – vēl trešdienas vakarā viņa bija runājusies ar Frankfurtes latviešiem. Luksemburgā viņa ir ieradusies tikai pašā ceturtdienas vakarā – nogurusi, bet mirdzošām acīm. Frankfurtē aizrautīgās sarunas par literatūru un dzīvi bija ieilgušas līdz vieniem naktī, un arī tad visi izklīduši ļoti negribīgi.
Luksemburgā dažam klausītājam neviļus pasprūk jautājums – vai pie mums ir citādāk nekā Frankfurtē, uz ko rakstniece atbild, ka viņai nepatīk tā salīdzināt, jo katra tikšanās ir unikāla. Sarunas sākumā viņa atkal stāsta par romānu sērijas “Mēs. Latvija. XX gadsimts” tapšanas procesu. Viņa mani jau kādā no iepriekšējām sarunām ir izlabojusi, kad nosaucu to par “Latvijas simtgades sēriju”. Nē, tā neesot nekāda “simtgades sērija”, bet jau no sākta gala ir tikusi iecerēta vienkārši kā pilsoniska autoru iniciatīva – rakstīt par savas valsts vēsturi vienā noteiktā laika posmā, kas ir spilgti iezīmējis šīs vēstures attīstību. Lai mēs nebūtu sliktāki par igauņiem, kuri nekautrējas runāt par savu vēsturi.
Turklāt tie nav jāuztver kā vēsturiski romāni, bet gan romāni par vēsturi – un tieši par vienu konkrētu gadsimtu, kura liktenīgie pavērsieni ir veidojuši to Latviju, kuru mēs redzam šodien. Par to, kādus nospiedumus tie ir atstājuši cilvēku dzīvēs un dvēselēs. Piemēram, par savu romānu “Bogene”, kura darbība norisinās baisajā 1940. un 1941. gadā, Repše saka: “Es gribēju parādīt to robežšķirtni, aiz kuras radikāli mainās tautas dzīve, tās turpmākais ceļš.” Un tas viņai ir izdevies tā, ka izlasīto vēl dienām pēc grāmatas pabeigšanas var fiziski sajust, it kā dvēselē būtu iespriedušās čekas spīdzinātāju durtās adatas.
Rakstnieces atskats uz sērijas tapšanu nav tikai stāstījums par veiksmīgi saplānotu sadarbību ar entuziasma pārņemtiem autoriem, bet to caurvij arī atmiņas par mazāk cerīgiem brīžiem un anekdotiski gadījumi, piemēram, kā viņa, tikko izlasījusi Gunta Bereļa romānu “Vārdiem nebija vietas”, metusies skarbā e-pastā sunīt autoru par savas patiesās būtības atklāšanu grāmatas galvenajā varonī – pretīgā deģenerātā – un tikai nākamajā rītā apjēgusi, ka īstenībā ir sastapusies ar ģeniāli uzrakstītu darbu, kas lasītājā spēj izraisīt ļoti spēcīgas emocijas. Bereļa reakcija? “Viss kārtībā. Es saprotu, ka Tu vakar droši vien biji piedzērusies.”
Jāpiebilst, ka šādas romānu sērijas tapšanas epizodes netika slēptas arī no gados jaunākajiem lasītājiem rīta latviešu valodas stundā Eiropas skolā, kas viņiem pavēra retu iespēju redzēt rakstniekus kā dzīvas, elpojošas, ēdošas, dzerošas, pīpējošas, raudošas, smejošas būtnes, nevis ziloņkaula torņos tupošus idealizētus iedomu tēlus, kas pamācošiem ģīmjiem mēdz svētulīgi vērties no daudzu jo daudzu mācību grāmatu lappusēm.
Pieaugušie lasītāji vēlas dzirdēt rakstnieces domas ne tikai par literatūru, un vēsture ir pateicīgs temats, lai sarunas neviļus aizvirzītos uz politiku un Latvijas pašreizējo situāciju. Repšes nekautrējoties pateiktie tiešie vārdi par mums pašiem kā aizbraucējiem izraisa pārdomas. Kuslā taisnošanās, ka nelasām jau Īrijā sēnes, bet strādājam godājamu, pieklājīgi apmaksātu, turklāt Latvijai noderīgu darbu savā profesijā, nekādi nemaina to, ka esam tur, kur esam – fiziski prom no Latvijas. Turklāt ne jau mēs visi šodien varam apgalvot, ka pēc darba gaitu beigām Luksemburgā noteikti atgriezīsimies dzimtenē un ar pilnu sparu metīsimies palīdzēt tai augt.
Un ja nu pulcēšanās pie baltā galdauta reizi gadā un attālinātas diskusijas par to, cik godīgai un strādīgai vajadzētu būt mūsu valdībai, kamēr mēs svešumā tulkojam (netīrām taču tualetes!), tomēr izrādītos pārāk vārgs pienesums, lai patiešām nodrošinātu plaukstošu, gudru, bagātu Latviju, uz kuru mūsu pieaugušajiem, labi izglītotajiem bērniem kādreiz ar prieku atgriezties?
Gundega Repše uzskata, ka tauta nedrīkst kaunēties runāt par savu vēsturi, ja tā vēlas izdzīvot un veidot sev nākotni. Tāpat indivīds nedrīkst novērsties no savas tautas, ja grib saglabāt identitāti un līdz ar to – cerības uz nākotni sev un saviem bērniem – nevis izšķīst amorfos pašlabuma meklējumos, mūžīgi pielāgojoties visam svešajam kā bezvārda amēba.
Sarunas par Latvijas nākotni un satraucošajiem pasaules procesiem ir saistošas un tās ir grūti pārtraukt, īpaši ja viešņa ir viena no latviešu literatūras skarbākajām un atklātākajām balsīm, kas nebaidās paust savas domas, pat ja tās nav izdevīgas vairākumam un draud sagraut ērtu konformismu. Varbūt dažas no tām arī mūsu pašu ego aizķer vārīgā vietā, tomēr rosina aizdomāties par daudziem mūsu tautai un mums pašiem kā indivīdiem svarīgiem jautājumiem. Turklāt mums ir tikusi atvērta vesela unikāla pasaule – literāru darbu sērijas radīšanas stāsts. Tādu katru dienu nedabū dzirdēt.
Ar nepacietību gaidām, kad dienas gaismu ieraudzīs Gundegas Repšes nākamais lielais darbs un varēsim rakstnieci atkal aicināt uz sarunu Luksemburgā. Varu pačukstēt tiem, kas 18. maija vakarā nebija klāt – šoreiz gan tas ir iecerēts kā autores veltījums Latvijai tās simtgadē.
Teksts un foto: Liena Muskare
Ja kādam ir iebildumi par kādas fotogrāfijas izmantošanu šī raksta ilustrēšanai, lūdzu, rakstiet uz info@latviesi.lu.
Pievienot komentāru