Ar ansambļa "Trio Colorato" koncertu Rīgā šonedēļ ieskandināta Itālijas-Latvijas-Luksemburgas trio prezidentūra. Luksemburgā bāzētais ansamblis izceļas ne vien ar skaisto muzikālo skanējumu, bet arī to, ka apvieno dalībniekus no visām trim trio prezidentūras partnervalstīm.
Latviju 2009. gadā dibinātajā ansamblī pārstāv talantīgā flautiste Agnese Nikolovska, kura vairākkārt ieguvusi godalgotas vietas Latvijas un starptautiska mēroga koncertos un savu turpmāko dzīvi saista ar Luksemburgu. Daudzsološā mūziķe pasniedz flautas stundas Luksemburgas Konservatorijā, kā arī bieži sadarbojas ar Luksemburgas kamerorķestri, Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un piedalās dažādos koncertos gan kā soliste, gan dažādu kameransambļu sastāvā.
Atzīmējot trio prezidentūras sākumu ar "Trio Colorato" uzstāšanos, mēs aicinājām A. Nikolovsku uz sarunu par mūziku un dzīvi Luksemburgā.
Jūs nupat spēlējāt trio prezidentūras atklāšanas pasākumā, un grūti iedomāties šim notikumam vēl piemērotāku ansambli par "Trio Colorato". Kā tas gadījies, ka mūzika savedusi kopā tieši Itālijas, Latvijas un Luksemburgas pārstāvjus?
Tā bija lieliska apstākļu sakritība. Ideju par uzstāšanos trio prezidentūras atklāšanas pasākumā man "piespēlēja" Vita Timermane-Moora no Latvijas vēstniecības Beļģijā. Viņa teica, ka ir doma veidot trio, kurā spēlētu šādu valstu mūziķi. Tā kā es dzīvoju Luksemburgā, viņa mani uzrunāja, saprotot, ka man varētu būt viegli atrast kādu Luksemburgas mūziķi. Tā bija lieliska sakritība, ka tieši šādu valstu pārstāvji mūsu ansamblī jau bija. Man pašai spēlēt šajā pasākumā bija ļoti liels prieks un pagodinājums.
Kā vispār radās ideja veidot "Trio Colorato"? Kādi ir ansambļa pirmsākumi?
Pirms sešiem gadiem sāku mācīties Luksemburgā pie ļoti laba flautas pasniedzēja Karlo Jansa (Carlo Jans). Ar profesoru izdomājām, ka varētu spēlēt kopā, un 2009.gadā pirmo reizi izveidojām šādu ansambli ar divām flautām un čellu.
Šoreiz gan mūsu ierastā itāļu čellista vietā spēlēja viņa dēls. Mūsu čellists netika, jo viņam jākārto eksāmeni Luksemburgā. Viņš piedāvāja savu dēlu, kurš arī ir čellists. Mēs esam ļoti priecīgi, ka viss tā nokārtojās un izdevās atrast itāļu čellistu, jo tas neizjauc formātu Itālija-Latvija-Luksemburga.
Kā Tu nokļuvi Luksemburgā?
Tā bija tāda interesanta sagadīšanās, jo mācījos Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Mana draudzene, kas arī mācījās pie skolotājas Ilzes Urbānes, bija pirms tam apmeklējusi profesora Karlo Jansa vasaras meistarklases Luksemburgā un prasīja, vai es arī negribu pamēģināt un aizbraukt turp. Tur bija iespēja iegūt stipendiju.
Es arī aizbraucu, un man ļoti iepatikās, kā profesors strādā. Tas bija tiešām liels stimuls turpināt mācīties. Es jutu, ka viņš man var daudz ko iemācīt. Pēc gada aizbraucu vēlreiz uz meistarklasēm, un pēc tam jau sāku mācīties pie viņa Luksemburgas konservatorijā, kurā tagad pati arī strādāju.
Kādi bija Tavi spilgtākie iespaidi, Luksemburgā ierodoties pirmo reizi?
Iebraucot stacijā ar autobusu, redzams tornis, kas ir tieši tādā pašā zaļganā tonī kā mūsu Milda. Tas ir mans pirmais iespaids par Luksemburgu. Jāsaka, ka arī šobrīd tā ir pirmā lieta, kas man simbolizē Luksemburgu.
Bet kā ar luksemburgiešu mentalitāti? Vai ir kādas līdzības ar mums, latviešiem?
Galvenā atšķirība ir tā, ka viņi nav tik stresaini. Luksemburgieši ir daudz mierīgāki. Brīžiem šķiet, ka viņi darbojas pārāk lēnīgi, neaktīvi. Taču līdz ar to viņiem ir mazāk stresa nekā mums latviešiem.
Patiesībā mums ir daudz kopīgu lietu. Tā kā Luksemburga ir maza valsts, arī viņi lepojas ar to, ka ir luksemburgieši. Viņi jūtas īpaši, jo nāk no mazas valsts, taču tai pat laikā dažbrīd arī nenovērtēti. Gluži tāpat kā šeit. Mums arī dažreiz ir tā sajūta, ka mūs neņem "par pilnu".
Vai ir kas tāds, ko mums derētu no luksemburgiešiem "aizņemties"?
Ne gluži. Man uzreiz nenāk prātā nekas tāds. Vienīgi varu piebilst, ka man ļoti patīk tas, kā viņi cīnās par luksemburgiešu valodu. Tas ir vairāk kā dialekts, taču viņi izcīnīja, ka tai 1984. gadā piešķirts oficiālās valodas statuss. Pirms tam bija tikai franču un vācu. Viņi tomēr negrib luksemburgiešu valodu aizmirst. Viņi ir izcīnījuši to, ka, luksemburgieši būdami, var savā valstī runāt savā valodā.
Man patīk, ka arī mēs Latvijā sargājam savu valodu. Protams, man nav nekas pret krievu valodu, taču es negribētu, lai mēs aizmirstu latviešu valodu.
Pagājuši jau seši gadi kopš esi apmetusies Luksemburgā. Kā dzīve Luksemburgā Tev, kā mūziķei, atšķiras no dzīves Latvijā?
Būtiska atšķirība ir tā, ka Luksemburgā dzīves kvalitāte kopumā ir ļoti augsta. Tur mūziķiem ir vairāk iespēju. Latvijā ir ļoti daudz talantīgu mūziķu, taču bieži vien pietrūkst finansējuma.
Luksemburgā viss ir citādāk. Tur, iespējams, nav tik daudz talantīgu cilvēku, kā Latvijā, taču tur ir daudz lielāks atbalsts. Tu vari nākt ar savām idejām, un tās tiek atbalstītas, jo tur ir vairāk līdzekļu. Es pati jūtu, ka man, kā mūziķei, Luksemburgā ir daudz iespēju. Šobrīd strādāju konservatorijā, arī koncertu man tur ir pietiekami, tādēļ domāju, ka varētu Luksemburgā palikt.
Kā vispār nonāci pie lēmuma savu dzīvi saistīt ar mūziku?
Tieši Luksemburga manā karjerā bija atspēriena punkts. Rīgā, mācoties Mūzikas akadēmijā, man bija nesen piedzimis bērniņš. Tobrīd likās, ka mūzika jāatstāj otrajā plānā, jo tagad visa uzmanība jāvelta ģimenei. Plānoju iegūt diplomu un tad domāt, ko darīt tālāk. Taču profesors Karlo Janss man deva pārliecību, ka jāiet profesionālas mūziķes ceļš, ka jādara viss, kas manos spēkos. Viņš mani iedrošināja, sakot, ka man ir talants un ka man var būt nākotne kā flautistei. Tie trīs gadi, ko pie viņa skolojos, arī bija tas laiks, kad es ļoti aktīvi trenējos un piedalījos konkursos. Tas bija cilvēks, kas man "uzspieda uz pareizajām pogām".
Tu pati arī tagad skolo jaunos mūziķus, strādā Luksemburgas Konservatorijā. Vai pati savā darbā jūti, kā "uzspiest uz tām pareizajām pogām"?
Strādājot gan mūzikas skolā Latvijā, gan tagad Luksemburgas konservatorijā, esmu novērojusi, ka paiet aptuveni pusgads līdz izdodas iepazīt cilvēku. Arī pēc rakstura, jo ir svarīgi saprast, kurš ir jutīgāks, kuram vajadzīga citādāka pieeja. Jābūt ļoti labam psihologam, lai saprastu, kurā brīdī un kādā veidā uzspiest uz šīm “pareizajām pogām”.
Sākumā, kad atnāk jaunie studenti, es viņus vēl nepazīstu, nezinu, cik viņi ir talantīgi. To, vai cilvēkam ir vai nav talants, var saprast jau pēc divām trim nodarbībām. Taču dažiem šis talants ir dabas dots, bet citiem ir jāiegulda daudz darba. Viņiem būs vairāk jāstrādā, taču rezultāti var būt tikpat labi.
Cik liela loma mūziķa karjerā ir talantam? Vai talantīgie spēj paveikt vairāk nekā tie, kas iegulda centīgu darbu?
Esmu secinājusi, ka tiem bērniem, kas ir talantīgi, ir daudz labāki rezultāti pirmajos mācību gados. Viņi uzvar konkursos, visi viņus uzskata par brīnumbērniem un runā par spožu nākotni. Problēma ir tajā, ka šie bērni nepieradina sevi pie darba. Viņi pierod, ka var “izbraukt” ar talantu.Tiem, kas apveltīti ar mazāku talantu, rezultāti nav tik labi. Viņiem tiešām daudz jāstrādā, jo no dabas nav doti tik ātri pirksti, ātra mēle vai skaista skaņa. Taču viņi pie tā strādā un ar uzcītīgu darbu panāk rezultātus.
Tad pienāk tas punkts, kad gan talantīgie, gan centīgie sasniedz vienu līmeni. Bērniem tas parasti ir aptuveni 12 gadu vecumā. Tad vinnē tas, kurš vairāk strādā. Ir brīdis, kad ar talantu vairs nepietiek, jo skaņdarbi kļūst arvien sarežģītāki un to apgūšanā jāiegulda darbs. Tas ir liels slazds talantīgajiem.
Kādas ir Tavas autoritātes mūzikā? Kuri ir tie komponisti vai izpildītājmākslinieki, kas Tevi iedvesmo?
Jau kopš 15 gadu vecuma mana autoritāte ir Johans Sebastians Bahs, kurš man tolaik bija bez maz vai Dieva vietā. Viņa mūziku uztveru kā pamatu, bāzi, jo tur ir ielikts iekšā pilnīgi viss. Viņa mūzika ir gudra mūzika. Viņam ir pat tādas kompozīcijas, kur no notīm var izlasīt kādu vēstījumu. Proti, notis var pierakstīt arī burtiem A, B, C utt. Viņam ir darbi, kuros, notis pārveidojot uz burtiem, var izlasīt kādu teikumu, vēstījumu. Jā, taču pēdējos gados man ir ļoti iepaticies arī viens no viņa dēliem – Karls Filips Emanuels Bahs.
Runājot par izpildītājiem, es ļoti lepojos ar mūsu diriģentiem Marisu Jansonu un Andri Nelsonu. Tāpat ar Gidonu Krēmeru. Man ir ļoti liels respekts un cieņa pret to, ko viņi ir sasnieguši.
Teksts un foto: EU2015.LV
Pievienot komentāru