Mēdz teikt – sākums labs, beigas labas, tātad viss labi. To arī droši var teikt par pirmo Eiropas latviešu apvienības (ELA) kongresu, kas norisinājās Baltijas jūrā starp Rīgu un Stokholmu no 29. līdz 31. jūlijam. Par starpposmu ziņas sekos, bet šobrīd gribas dalīties ar brīnišķīgajiem pārdzīvojumiem, kas saistīti ar vēsturiskā notikuma atklāšanas un noslēguma brīžiem. Kas varētu būt skaistāk par mūsu sarkanbaltsarkanā karoga godināšanu brīvās Baltijas jūras viļņos netālu no Latvijas krasta? Neviļus prātā nāca Edvarta Virzas dzejoļa "Karogs" vārdi, kas pirmo reizi ar Jāzepa Vītola mūziku atskanēja Sestajos latvju vispārējos dziesmu svētkos 1926. gadā – Pūtiet taures, skaniet zvani, Saule, plašu gaismu lej! Karogs sarkanbalti sarkans Vējos atraisījies skrej.
Piektdienas, 29. jūlija, pēcpusdienā, kad visi 266 kongresa dalībnieki no 25 valstīm pulcējās uz "Tallink" prāmja Isabelle klāja, Latvijas Simtgades ceļojošais karogs, jau pabijis latviešu svētkos vairākos kontinentos, tika atraisīts Baltijas jūras vējos. Pēc ELA priekšsēža Kristapa Graša uzrunas svinīgus un sirsnīgus sveicienus kongresa dalībniekiem no Kultūras ministres Daces Melbārdes nolasīja ministres padomniece Selga Laizāne. (Ministre pievienojās dalībniekiem Stokholmā nākamajā dienā, jo tobrīd viņa piedalījās 3x3 nometnē Salacgrīvā). Bija aizkustinoši atkal "tikties" ar Simtgades karogu, ko pēdējo reizi pērn redzēju Melburnas Kultūras dienu noslēguma koncertā. Visi bijām gatavi intensīvam darba cēlienam, kas sekoja nepilnu divu dienu garumā. Taču pirms došanās pie darba, visi smēlāmies spēku un iedvesmu, kopīgi nodziedot Latvijas himnu. Vārdi "Dievs, svētī Latviju!" aizšalca teju līdz Latvijas krastam.
Strauji pienāca svētdienas rīts, kad atkal pietuvojāmies Rīgai. Pēdējo reizi vēl neformālā gaisotnē pie brokastu galda dalījāmies pārdomās par pēdējās dienās pārrunāto un nākotnē darāmiem darbiņiem. Galvenais pavediens bija, ka, lai gan esam izkaisīti un mēdzam sevi dalīt Latvijas latviešos un diasporā (vai ārlatviešos vai bijušā trimdā vai no Latvijas izbraukušajiem), mēs esam viena tauta un jādara viss, lai kopīgi strādātu savas valsts labā. Vairākās paneļa diskusijās tika kalti plāni, kā to īstenot un ticu, ka no darba un uzdevumu saraksta daudz arī piepildīsies. Visi atkal tikām aicināti uz klāja, taču atšķirībā no kongresa atklāšanas brīža, kad zinājām, ka Latvijas Simtgades karogs mūs tur sagaidīs, šoreiz mums bija pārsteigums. ELA priekšsēdim rokās bija noslēpumains sainis un pēc īsiem noslēguma vārdiem, viņš to svinīgi atritināja.
Tas bija karogs, kas savas gaitas sāka īsi pirms pirmā Vispasaules latviešu jaunatnes kongresa (VLJK), kam bija paredzēts notikt Berlīnē 1968. gadā, taču tā arī nenotika. 1982. gada intervijā "Jaunajā Gaitā" Rolands Lappuķe stāsta: "Savā īsajā vēsturē VLJK ir bijis latviešu jauniešu forums, kur laikmetīgi, svarīgi jautājumi pacelti plašā publikā. Kongress ir vienmēr no jauna izraisījis sabiedrības vai oficiālo iestāžu reakciju. Tā 1968. gadā VLJK kļuva par vēsturisku notikumu. Kongress bija paredzēts Berlīnē, ar to padomju iestādes nebija mierā un noraidīeja visiem latviešu izcelsmes tūristiem iebraukšanas atļauju tanī pilsētā. Kongresu galu galā pārcēla uz Hanoveru, un ar to tas bija ieguvis starptautiskās preses ievērību. (Otrais kongress notika Londonā 1972. gadā – VL). Trešais kongress Florefā (Beļģijā) pievērsa visas latviešu sabiedrības uzmanību. Izmantojot gadījumu, kad vairāki simti jauniešu no visām pasaules malām pulcējās šinī forumā, rīkotāji organizēja pēc kongresa "Latvijas semināru" ar viesiem no Latvijas. Te izcēlās nerimstošā polemika par kultūras sakariem ar Latviju, kas nav vēl apsīkusi kopš 1975. gada. Lai gan kultūras sakaru ideja nebija jauna, to Florefā pirmo reizi pārrunāja plašākā publikā, beidzot novedot pie pirmajiem Vasaras kursiem Rīgā 1976. gadā. Apstākļi mainās un ir zīmīgi, ka šie kursi tika boikotēti 5. VLJK Straumēnos 1981. gadā. Ar kursu boikotu jaunieši izrādīja savu neapmierinātību par vienpusīgajām kultūras izmaiņām un arī par citām starptautiskām problēmām, kurās Padomju Savienība bija iesaistīta."
Ceturtais kongress starplaikā notika Viljamstaunā ASV 1978. gadā, bet vēlāki kongresi Dukī, Austrālijā (1983), Kanādā (1986) un pēdējais – Somijā (1989). Visos kongresos plīvoja lielais Latvijas karogs, kura izmērus mēs varējām īsti tikai aptvert, visiem tam apkārto nostājoties un noturot rokās. Pēc kongresa Somijā karogs šķita pazudis, bet to nesen atrada skaisti izgludinātu un iesaiņotu Minsterē – tā tas 2017. gada 30.jūlijā nonāca jaunas paaudzes rokās (šeit vārdu paaudze nelietoju burtiskajā, bet pārnestajā, jauno laiku, nozīmē, jo te bija arī vairāki, kas karogu "pazina" no agrākiem laikiem). Man pašai tas bija emocionāls brīdis, jo piedalījos 3. VLJK Florefā, kur, kā pieminēja Kristaps Grasis, mūsu dzejnieks Jānis Peters (kurš bija viens no "skandalozajiem" viesiem no Latvijas) pats to turējis rokās. Atceros milzīgo karogu, kas plīvoja Florefas klosterī, bet toreiz neaptvēru tā lieluma. Nevarēju arī iedomāties kādos apstākļos nākamo reizi "satikšos" ar šo karogu.
Te būtu zīmīgi citēt Lappuķes interviju Jaunajā Gaitā 1987. gadā, kad viņš stāsta par 7. VLJK Kanādā: "Liekas, ka pastāv divas noslieces jauniešu meklējumos. Ir meklējumi uz iekšpusi, uz saknēm, un ir atvēršana uz ārpasauli. Tādēļ gribētos pievienoties Vairai Vīķei-Freibergai, kas kongresa ievadrunā izteicās tā, ka latvietis 2000. gadā būs kosmopolīts. Saprotams, tas būs latvietis, ja tikai apzināsies savas saknes." Lūk, kādus vēstījumus un vēstures atziņas šis milzīgais karogs mums atnesa pēc trīsdesmit gadiem. Jautājumi palikuši tie paši, taču veidols un izaicinājumi citi.
Kongresa dalībnieki sapulcējās ap karogu, to cieši turot rokās. Piebraucot tuvāk Rīgas ostai, skanēja Jurjānu Andreja dziesma ar Jura Alunāna vārdiem "Nevis slinkojot un pūstot". Man jau liekas, ka, ja kāds krastā būtu uzmanīgi ieklausījies, tas būtu dzirdējis mūsu vēlējumus: "Ja ikviens tik zemē sētu / Vienu graudu veselu / Kas gan izskaitīt tad spētu / Zelta kviešu krājumu!"
Teksts un foto: Valda Liepiņa
Pievienot komentāru