Eslingena. Šī maza pilsēta Nekāras upes krastā, netālu no lielās Štutgartes, kalnu un lielo Porsche un Mercedes Benz uzņēmumu ieskauta, iegājusi Latvijas vēsturē. Pasaki latvietim vārdu "Eslingena" un tas iedomājas par "Mazo Latviju", kā tā tikusi dēvēta un teju vai folklorizējusies. Tāpat kā pieminot Pinebergu, iedomājamies par studentu kustību un, pieminot Mērbeku, ar apbrīnu atceramies ceļojošo Mērbekas latviešu teātri, Eslingena ieņem īpašu vietu latviešu bēgļu un dīpīšu (un viņu pēcteču) kopīgā atmiņā. Pēc Otrā Pasaules kara Eslingenas bēgļu nometne bija lielākā latviešu apmešanās ieta, pulcējot nozīmīgu daļu Latvijas inteliģences, tai skaitā teātra darbiniekus, mūziķus, komponistus, māksliniekus un izglītības darbiniekus. Tāpat kā citās bēgļu nometnēs, daudz brīvā laika tika veltīts izglītībai un kultūrai – tika dibinātas skolas, kori, deju kolektīvi, teātri, opera, baleta studija un dažādi pulciņi, plauka sabiedriskā, mākslinieciskā un reliģiskā dzīve. No tā tagad palicis lielākoties atmiņas un vienīgā īstā liecība par dzīves ritumu pirms 70 gadiem bija izstāde Pilsētas muzejā, kur varēja apskatīties vairākus oficiālus dokumentus, kā arī plašu klāstu fotogrāfiju no dienām pirms 70 gadiem. No 16. līdz 18. jūnijam latvieši atdzīvināja atmiņas par lielākajiem un plašākajiem Dziesmu svētkiem Vācijas bēgļu nometņu laikā, kas notika 1947. gada 25. maijā Eslingenā.
Šī mazā viduslaiku pilsētiņa bija gandrīz neskarta kara laikā un tādēļ to izvēlējās par vienu no bēgļu nometņu vietām. Viena liela atšķirība no citām bēgļu nometnēm bija amerikāņu lēmums bēgļus Eslingenā izvietot vāciešu dzīvokļos. Nežēlīgs lēmums no amerikāņu puses, jo mēs saprotam, cik tas pašiem vāciešiem varēja būt sāpīgi. Kā bijušais arhibīskaps Elmārs Ernsts Rozītis mums stāstīja svētdienas rīta ekskursijā pa Eslingenu, ejot tieši pa ieliņu, kur tika izmitināti latvieši un divas dienas agrāk devās Dziesmu svētku gājiens, vācieši no šiem dzīvokļiem tika izlikti, nepalīdzot viņiem sameklēt citu dzīves vietu. Nežēlīgi. Esot pastāvējis uzskats, ka Vācija bija zaudējusi karu un līdz ar to, pašiem vāciešiem par to jāmaksā… Kā zinām, aina nekad nav tik vienkārša… Kā var iedomāties, šāda rīcība izraisīja dusmas vietējos iedzīvotājos un arī dziesmu spēlē "Eslingena", redzam ainu, kur vācieši izsaka savu sašutumu pret iebraucējiem. Rozītis stāstīja, ka zināmas bažas esot bijušas par šā gada Dziesmu svētku saukli "Latvieši nāk!". Laimīgā kārtā, pretreakcijas nebija. Tas varētu arī būt sakarā ar to, ka Eslingenas demogrāfija šķiet stipri izmainījusies. Te tagad ir manāms savs aziātu kvartāls, grieķu un itāļu restorāni un ēdnīcas, taču man bija spēcīga sajūta, ka esam Vācijā. Pilsētiņa šķiet diezgan saliedēta.
Nenoliegšu gan, ka daudz šajās dienās šajā pilsētiņā varēja dzirdēt latviešu valodu. Skaisti. Manā viesnīcā apmetās vairāki mana Luksemburgas kora koristi, latvieši no citām valstīm, kā arī Lolita Ritmane. Pie kādas rīta kafijas, paguvām pārmīt kādus vārdus par nu jau pirms apmēram 40 gadiem Portlandes "Dzintara" viesošanos Austrālijā, kā arī par dziesmu spēles izrādi Melburnā. Gaisotne Eslingenā šajās jūnija dienās man mazliet atgādināja 1979. gada jūnija Gotlandes dziesmu svētku laikā. Protams, atšķirību droši vien ir vairāk nekā līdzību, taču tas, ka latvieši no visas pasaules sabraukuši atzīmēt kādu nozīmīgu notikumu savā vēsturē, radīja savdabīgu svētku sajūtu. Un te tiešām bija sabraukuši no visas pasaules. Lai gan mūs visus vienoja viens kopsaucējs – 70 gadi kopš lielākajiem un plašākajiem Dziesmu svētkiem Vācijas bēgļu nometņu laikā, katram laikam bija sava Eslingena.
Mani vecāki bija nometnēs angļu zonā – Lībekā un Icehojā (Itzehoe), taču manā atmiņā iespiedušies daudzi stāsti par gadiem nometnēs. Tādēļ man nebija divas reizes jādomā par to, vai braukšu uz šiem Dziesmu svētkiem Eslingenā. Svētku laikā satiku Aiju Grosu no Melburnas. Viņa bija atbraukusi ar savu dēlu Arni un ģimeni, lai trīs paaudzes varētu kopīgi pārstaigāt takas, pa kurām viņa kā meitene skraidījusi. Negaidot satiku draudzeni no Latvijas – viņai rokā bija Eslingenas dziesmu krājums, ko viņa aicināja parakstīt. Izrādījās, ka viņas vectēvs bija Eslingenas nometnē. Atklāšanas dievkalpojumā man blakus sēdēja latviešu režisors Jānis Streičs –viņa tēvs bija leģionārs, kurš nonāca Eslingenā. Vācijas draugs no "mičotāju laikiem", izrādās, dzimis Eslingenā. Mana kora līdzgaitniece, arī alts, dziļi pārdzīvoja šīs dienas, jo viņas vecvectēvs bijis nometnē Augsburgā. Dziesmu spēles izrādē negaidīti satiku Melburnas Brigitu Muški – mēs jau trešo reizi kopā skatījāmies "Eslingenu" (taču pavisam viņai ceturtā, man piektā, reize). Viņai noteikti arī bija spilgtas atmiņas par dzīvi Vācijas bēgļu nometnēs. Satiku citus Eiropas latviešus, ko ik pa laikam (baidos teikt regulāri, bet daļēji tā varētu teikt) satieku, kurus pirmo reizi iepazinu pirms gadiem četrdesmit. Londonas koris, kurš, dziedot Alberta Jēruma komponēto "Ej, saulīte, drīz pie Dieva" pieminēja Eiropas Dziesmu svētku iedvesmotāju. Stokholmas koris – vecākais trimdas koris, kurš kopā dzied jau kopš 1944. gada. Jaunā diaspora, kas tagad viegli iekļaujas ārpus Latvijas dziesmu svētku tradīcijā un, protams, kori un diriģenti no Latvijas. Varbūt tieši kādam mazam folkloristam, gadiem ejot, atmiņā paliks, ka šī bija reize un vieta, kad bijusī prezidente Vaira Vīķe-Freiberga viņu apskāva pēc kopējās uzstāšanās? Var jau teikt, ka lielajos Dziesmu svētkos Latvijā ir vēl lielāka iespēja satikties un dalīties iespaidos un atmiņās, bet, kā rakstīju pirms diviem gadiem par Eiropas latviešu kultūras svētkiem (ELKS) Briselē, šie mazāka mēroga svētki dod iespēju viens otru labāk iepazīt, dalīties ar savu pieredzi, justies kā daļai no lielas ģimenes. Katram bija, un paliks, sava Eslingena.
Maza statistika. No kurām valstīm tad bijām sabraukuši? Eslingenā bija sabraukuši septiņi simti dalībnieki no 13 valstīm, kas pēc atklāšanas dievkalpojuma devās svētku gājienā no Dienvidu baznīcas līdz tirgus laukumam. Mēs bijām no Vācijas, Beļģijas, Dānijas, Anglijas, Somijas, Francijas, Īrijas, Itālijas, Latvijas, Luksemburgas, Norvēģijas, Zviedrijas un Šveices! Svētki sākās piektdien 16.jūnijā ar atklāšanas dievkalpojumu Dienvidu baznīcā. Kā stāstīja Rozītis vēlākajā ekskursijā, eslingenieši šo krasta pusi saukuši par Pārdaugavu. Dienvidu baznīca ir kalnā un tepat lejā bija iepriekšminētās mājas, kurās mitinājās latvieši. Svētdienas rītos zvans esot sācis zvanīt 20 minūtes pirms dievkalpojuma, lai visi varētu paspēt kalnā uzkāpt un apmeklēt dievkalpojumu (piemetināšu, ka tas ir gana stāvs kalns!). Atklāšanas dievkalpojums manā atmiņā laikam paliks kā spilgtākais šo dziesmu svētku "sarīkojums". Baznīca pati ir neparasta, maza un mīlīga. Ievadā dzirdējām bijušo adelaidieti, tagad alta profesore Štutgartes mūzikas augstskolā, Andru Dārziņu spēlējam Pētera Vaska "Mazās vasaras skaņas", kam sekoja LU Vīru koris Dziedonis, dziedot Ilzes Arnes "Gloria" un "Kyrie" no "Missa Dolente", pie sintezatora Mārtiņš Brauns. Pēc ievadu liturģijas draudze vienojās vēl vienā dziesmā, kuras kredo bija "Mūsu ticība izsaka reizē mūsu dziesma, reizē deja". Dziesma skanēja valša ritmā un to dejoja deju kolektīvu vadītāji tautas tērpos. Tiešām kaut kas neparasts latviešu baznīcā. Sprediķi šoreiz teica Lolita Ritmane un Mārtiņš Brauns, to moderējot Elmāram Erstam Rozītim. Viņš jautāja, kā Dievs uzrunā šos mūsu komponistus ikdienas un radošajā dzīvē. Kopīgā lūgšana beidzās visiem kopīgi dziedot Lūcijas Garūtas "Mūsu Tēvs debesīs" no kantātes "Dievs, Tava zeme deg". Tā kā baznīca bija prāvs skaits koristu, tad skanējums bija vienlaicīgi varens un izjusts. Jēkaba Mediņa Improvizācijas no svītas altam un klavierēm atskaņoja Andra Dārziņa un Dmitrijs Hotčenko. Sveicienu vārdus vāciski mums teica Eslingenas dekāns Bernds Veisenborns (Bernd Weissenborn) un vienojāmies kopīgā Jāzepa Vītola komponētajā dziesmā "Cēli kā dzimtenes dievnami". Skaistu tiltu no rīta cēlienu uz vakarā gaidāmo izrādi meta kora iesvētību dziesma no izrādes "Eslingena". Šim dievkalpojuma piemita kaut kas tik ļoti latvisks, pacilājošs, stilistiski izturēts un tīrs, ka tas man ilgi paliks atmiņā.
Sākās sastāšanās gājienam. Mans koris bija 34. pēc kārtas, tātad nekas neatlika kā kāpt vēl augstāk kalnā – un tad, gājienam sākoties, doties atpakaļ pa tām pašām takām uz leju. Divu kilometru garajā gājienā mūsu tērpus un lielo skaitu apbrīnoja vietējie eslingenieši. Nonākot vecpilsētas tirgus laukumā, sekoja svētku atklāšana, kur skanēja dziesma no dziesmu spēles "Eslingena", "Gatves deju" dejoja "Dancītis" no Latvijas, dziedāja vīru kori "Gaudeamus" un "Dziedonis" un uzstājās folkloras kopas. Uzrunas teica Eslingenas pilsētas mērs Dr Markuss Rābs, svētku patronese Vaira Vīķe-Freiberga, Bādenes-Virtembergas federālās zemes parlamenta deputāts Volfgangs Drekslers, Latvijas vēstniece Vācijā Elita Kuzma un Latvijas Kultūras ministre Dace Melnbārde. Ieskandinot Līgo, visi dalībnieki vienojās līgo dziesmās un pamazām izklīda pa pilsētu, lai baudītu svētku pasākumus.
Vakarā zālē Neckar forum vairāk nekā 900 cilvēku noskatījās dziesmu spēli "Eslingena". Tajā piedalījās 60 latviešu no septiņām valstīm, kas izrādi sagatavoja ar 12 mēģinājumiem vien – to režisors Jānis Mūrnieks pieminēja kā īpašu varoņdarbu! Ja Melburnas izrādē nometnes komandanta Žaņa Liepas lomā redzējām Pēteri Saulīti, tad Eslingenā šajā lomā iejutās vēl viens bijušais Austrālijas latvietis (tagad Īrijā) – Pēteris Kļaviņš. Vispār Latvijas televīzija pievērsa Kļaviņu dzimtai īpašu uzmanību, jo Eslingenā par ilgiem laikiem vienuviet satikās Pēteris, viņa brālis, tēvs un dēls. Cik simboliski skaista vieta tādai tikšanās! Izrādes režisors Jānis Mūrnieks pirms izrādes sākšanās pieminēja daudzās un garās sarunas ar autoru Albertu Legzdiņu un aicināja mūs visus viņu pieminēt ar klusuma brīdi. Galvenajās lomās dzirdējām spēcīgus vokālus sniegumus: Raita Griguļa lomā bija Andrejs Bērziņš (prof. mūziķis, diriģents Jaunajā Operā Bāzelē), Laila Ozola – profesionālā mūziķe Ilona Popova no Ķelnes un Ilze Kramēna – profesionālā mūziķe un Kopenhāgenas latviešu kora "In Corde Meo" diriģente. Skolnieku lomās iejutās vesels klāsts mazo Luksemburgas atvašu. Spēcīgs uzvedums, taču es no sevis sagaidīju lielāku pārdzīvojumu. Secinu, ka grūti pārspēt emocijas, ko izraisīja Melburnas izrāde ar man pazīstamajām četrām paaudzēm… Visaizkustinošākā aina bija iesvētības – varbūt tas vēl bija rīta dievkalpojuma iespaidā, varbūt tādēļ, ka arī mana mamma Vācijas nometnē iesvētījās. Bija ļoti interesanti tagad skatīties Eslingenas nometnes diapozitīvos, jo tagad varēju sazīmēt attiecīgās vietas ar dzīvē redzētajām. Arī Lolita Ritmane teica to pašu, kad nākamajā rītā viņu satiku brokastīs.
Dziesmu svētku laikā piedzīvojām dažas no šajā reģionā karstākajām dienām. Ik dienas turējās ap 28 – 32 grādiem. Kora mēģinājumi bija notikuši jau ceturtdienas vakarā, piektdien pirms dziesmu spēles un tad sestdienas rītā mums visiem bija jāpulcējas uz ģenerālmēģinājumu 10os, lai koncerts "Skanēt skan" sāktos 12os. Izrādījās, ka koristu bija tik daudz, ka uz skatuves nevarējām savietoties. Divu koru sieviešu balsīm bija jādzied no balkona – Somijas "Ziemeļmeitai" un Luksemburgas "Meluzīnai". Izrādījās, ka tā bija laime nelaimē (jo gribējās tomēr būt kopā ar visiem uz skatuves). Mani nebeidz pārsteigt rīkotāju nevērība pret koristiem (tas nav tikai šoreiz Eslingenā). Koncerts ilga divarpus stundas, pa kuru laiku skanēja pagari pieteikumi un paskaidrojumi, vairākas uzrunas, kā arī folkloras priekšnesumi. Korim bija jāpavada viss šis laiks uz skatuves, karstā bezgaisa telpā. (Mēs, kas bijām nokļuvušas uz balkona, varējām atvērt logus un kādreiz arī apsēsties, bet uz skatuves šāds luksus nebija…). "Mums jāsamierinās ar faktu, ka teju ceturtdaļa mūsu tautas nedzīvo dzimtenē," koncertā sacīja Eiropas Latviešu apvienības vadītājs Kristaps Grasis, piebilstot, "lai no kuras vietas pasaulē būtu nākuši dalībnieki, šī ir iespēja sajust mūsu kopējo identitāti un, pats galvenais, rast iespēju sasaistīt pagātni un tagadni." Koncerta programma bija skaista, apvienojot "vecās trimdas" dziesmas, kā arī dziesmas no nākamā gada Dziesmu svētku repertuāra. Koncerta noslēgumā skanēja Jāzepa Vītola/Ausekļa "Gaismas pils", bet pirms tam Mārtiņa Brauna/Raiņa "Saule, Pērkons, Daugava" ar pašu komponistu pie sintezatora. Dziesma bija jāatkārto.
Teciņus, teciņus bija jādodas uz deju koncertu "Latviešu danči". Raitā solī vienas valsts dejotāju ansamblis nomainīja otru līdz nonācām līdz koncerta beigām, kad lielajam dejotāju pulkam pievienojās koristi, nodziedot Raimonda Paula tautasdziesmas apdari "Sasala jūriņa" un Raimonda Tiguļa/Rasas Bugavičutes-Pēces "Lec, saulīte", dejotājiem tās izdejojot. Kopīgā skanēja "Saule, Pērkons, Daugava".
Lai gan sestdienas vakarā notika svētku balle, nākamajā rīta visiem bija jābūt "uz strīpas". Jau no 12iem pa visu Eslingenas pilsētu varēja dzirdēt latviešu folkloristu dziesmas, bet 14os notika LU vīru kora Dziedonis un RTU vīru kora "Gaudeamus" koncerts. Bet pirms tam man vēl gribējās paspēt aiziet ekskursijā pa Eslingenu, ko vadīja Elmārs Ernsts Rozītis. Tā bija vienreizēja izdevība no Eslingenā uzauguša zēna uzzināt vairāk par dzīvi toreiz – un tagad. Viņš mums uzbūra ainu, kāda izskatījās ieliņas, kurās dzīvoja latvieši pirms 70 gadiem. Pa šo ieliņu viņš gāja pēc piena. Tur tālāk bija kino… Apmeklējām arī Eslingenas kapus, kur goda kapa vietu pilsētas valde ir atvēlējusi arhibīskapam Teodoram Grīnbergam. Bērnu dēvēto Bītīšu onkulu (jo viņam vienmēr bija žurnāla "Bitīte" eksemplārs, ko iedot bērniem) Teodoru Grīnbergu raksturo kā labestīgu un dzīves gudru. Raitā solī devāmies no Eslingenas "Pārdaugavas" atpakaļ uz centru, lai vēl paspētu uz pēdējo koncertu.
Lasītāji zina, ka man īpaši mīļā ir latviešu vīru kora klasiskais repertuārs, tādēļ biju ļoti iepriecināta dzirdēt "Gaudeamus" Ivara Cinkusa vadībā dziedam Jāzepa Vītola/Kārļa Skalbes "Kaļu rotas Latvijai". Par šo dziesmu Cinkuss stāstīja, ka tikai pāris stundu pēc šīs dziesmas pabeigšanas, Vītols devies aizsaulē. Šī dziesma bijis simbols visus pēckara gadus un to īpaši piekopis Roberts Zuika, kam Cinkuss par to pateicas. No mums trimdas gados iemīļotajām dziesmām vēl skanēja Emīla Dārziņa/Ausekļa (F.Šillera) "Pie tēvu zemes dārgās", Jāzepa Vītola/Andreja Pumpura "Mana tēvija", Alfrēda Kalniņa/Jāņa Poruka "Biķeris miroņu salā". No jaunākas vīru koru klasikas koris dziedāja Valtera Kaminska/Imanta Ziedoņa "Mūžu mūžos būs dziesma", ko pirms 51 gada dziedāja tieši koris "Gaudeamus". Šo koncertu daļu noslēdza ar Mārtiņa Brauna/Jāņa Petera "Mīla ir kā uguns".
Koncerta pirmajā daļā bija mazs amizants starpgadījums. Es sēdēju zāles pēdējās rindās un man blakus bija brīva vieta. Ienāca Mārtiņš Brauns un apsēdās man blakus (kā jau veci paziņas no Austrālijas apciemojuma laika). Mums priekšā sēdēja divas vecākas dāmas, kuras nevarēja saprast, ko Cinkuss stāsta no skatuves. Mārtiņš pārliecās un viņām pārtulkoja vāciski. Viena dāma apgriezās un parādīja Mārtiņam programmu un teica, ka viņai interesējot, lūk, šī nākamā daļa ar komponistu Mārtiņu Braunu. Viņš teica, ka tas esot viņš un būs drīz. Varēja jau redzēt, ka tā īsti nenoticēja. Mazliet iepleta acis, bet laikam noticēja tikai tad, kad viņš pievienojās korim "Gaudeamus" uz skatuves. Ja nu Braunam bija vajadzīgi vēl kādi "fani", tad viņš tās ieguva šajā pēcpusdienā. Ar kādu sajūsmu viņas viņam aplaudēja. Nav jau katrs koncerts, kur komponists vēl nodarbojas kā privātais tulks!
Eslingenas dziesmu svētki izskanēja ar Mārtiņa Brauna/Raiņa mesu "Daugava", ko Brauns pērn pārkomponējis tieši vīru korim. Vīru koris "Dziedonis" ar diriģentu Uldi Kokaru to dziedājis Latvijā, kā arī Anglijā. Darbā ir daudz emociju un nokrāsu. Pēc "Daugav's abas malas" skan "Vienā tumšā vakarā"– te korim lieliski izdevās emocionālās gradācijas. Man allaž viena no iespaidīgākām šīs mesas daļām šķitusi "Melna veļu laiva brauc. Daudz vēl daudz" – un arī šajā koncertā nevīlos. Tā ir vienkārša daļa, bet izsaka dziļu sāpi un nolemtību. Un tomēr – neviens nenoliegs, ka mesas kulminācija ir un paliek "Saule. Pērkons. Daugava". Pēc koncerta izskaņas notika kaut kas īpašs, teju brīnumains, kas var notikt tikai šādos salīdzinoši mazos svētkos, kad tauta var ļauties emocijām, programmas vadītāji nesteidzina, neierobežo, jo, lūk, visu rādīs televīzijā un televīzijai ir ierobežots laiks. Klausītāji cēlās kājās, aplaudēja, prasīja atkārtot. Brauns un diriģents aicināja visus pievienoties. Publikā bija gana daudz koristu. Zālē, balkonos – visur skanēja koristu balsis (nu jau jauktais koris) un dziesma izskanēja visā savā dvēseliskajā dziļumā. Kaut kur šajā kompozīcijā Mārtiņš Brauns ir uztvēris tautas kodu, īpašu stīgu. Un ar to mēs noslēdzām Eslingenas dziesmu svētkus. Svētki, kas daudzināja tautiešu spēku pirms 70 gadiem un svētki, kas daudzināja to, ka, kaut izkaisīti – mēs esam!
"Austrālijas Latvietis"
Valda Liepiņa
Foto: Valda Liepiņa
Pievienot komentāru