Piezīmes par Latvijas dienām Luksemburgā iekšējai lietošanai

28.05.2015
Komentāri: 0
IZDRUKĀT

Trīs gadu organizatorisko darbu vainagojums – Latvijas kultūras dienas Luksemburgā, kas tika rīkotas par godu Latvijas prezidentūrai Eiropas Savienības Padomē un prezidentūras stafetes kociņa nodošanai Luksemburgai, ir noslēgušās. Lielhercogistes latviešu kopiena no sirds pateicas par iespēju baudīt šo kopumā kvalitatīvo kultūras pasākumu programmu, jo īpaši tādēļ, ka ne tuvākā, ne tālākā nākotnē nekas tik vērienīgs, kas saistītos ar Latvijas vārdu, Luksemburgā nav gaidāms. Lielāko daļu no Latvijas kultūras dienu piesātinātās programmas pasākumiem, kas notika Luksemburgā no 3. līdz 11. maijam, bija iespēja apmeklēt arī raksta autorei.

Latvijas kultūrai veltīto nedēļu ievadīja laikmetīgās dejas vakars "Latvju raksti", kas noritēja izbijušā banānu noliktavā – "Banannenfabrik" –, kura transformēta mūsdienīgā deju mākslas centrā, vienlaikus saglabājot industriāla interjera elementus. Priecēja, ka Latvijas kultūru tomēr var prezentēt arī laikmetīgi, neaprobežojoties vien ar tradicionālajām tautas, klasiskās, džeza un kora mūzikas formām. Jāatzīst, ka šāda veida pasākumus nereti raksturo pārmērīgi nopietna attieksme pret sevi un latvietību, reizēm pat ar sērīgu vai traģisku noskaņu. Par laimi, šī tendence tomēr pakāpeniski mainās.

Svētdienas vakarā banānu fabrikā ieradušos publiku sagaidīja fotoizstāde, kurā fiksēti izdejotie latviešu ornamenti Deju svētkos, un video instalācija ar Deju svētku ierakstu. Pasākums bija kupli apmeklēts, un apmeklētāju vidū varēja manīt ne tikai pazīstamas vietējo latviešu sejas, bet arī franču valodā runājošu publiku, kura šķietami labi orientējās laikmetīgās dejas norisēs. Viesi neformālā gaisotnē tika cienāti ar Latvijā ražotiem labumiem. Diemžēl no šī vakara programmas paspēju redzēt vien divus priekšnesumus, no kuriem pirmā bija Dmitrija Gaitjukeviča dejas performance "Dive" – minimālistisks un konceptuāls darbs par cilvēku situācijā, kurā jāpieņem doma par turpmāku dzīvi ratiņkrēslā. Labas gaismas, izcila skaņu partitūra un apskaņojums. Maz kustību un darbības, daudz atmosfēras. Otrs priekšnesums – Luksemburgas un Latvijas dejotāju kopprojekts "Šķērsām" ("Across"), kurā trīs dejotāji uz skatuves sniedza eksperimentālu priekšnesumu, nepilnas 15 minūtes improvizējot aizvērtām acīm. Šī etīde no visas kultūras dienu programmas bija visvājākais darbs – varbūt dejotājiem nebija pieticis laika idejisko konceptu izstrādāt līdz galam. Uzstāšanās nepacēlās pāri amatieru līmenim un skatītājos lielākoties raisīja neizpratni. Baidos, ka publikai, kas regulāri bauda kvalitatīvas laikmetīgās dejas viesizrādes Luksemburgā, šis vakars tomēr nesniedza labāko priekšstatu par laikmetīgo deju Latvijā. Uz otro daļu nepaliku, tādēļ Laimas Jansones kokles pavadījumā izdejotos latvju rakstus neredzēju. Taču, spriežot pēc atsauksmēm, – esot bijis ievērojami pārliecinošāk.

Jaunās un azartiskās koklētājas Laimas Jansones trio koncerts nākamajā vakarā Neiminsteres abatijas (Abbaye de Neumünster) koncertzālē, kurā arī turpmāk norisinājās teju visa kultūras dienu programma, ar savu vitalitāti un meistarību stāstu par latviešiem mūzikas valodā pastāstīja visinteresantāk. Kopā ar kontrabasistu Andri Grunti un sitamo instrumentu virtuozu Arti Orubu viņa uz skatuves aizdedza aizrautīgu, radošās tautasdziesmu apdarēs balstītu muzikālu rotaļu, kurā tika izmantoti teju visi mūzikas žanri un stili, kādus vien var iedomāties. Koncerts deva skaidru zīmi, ka Latvijā ar mūziku viss ir kārtībā, neskatoties ne uz kādām grūtībām – krīzes sekām vai ģeopolitisko spiedienu. Šī mūzika rada interesi uzzināt par Latviju vairāk un stāsta par mūsdienīgo latvietību – dziļi saknēs balstītu un pasaules tagadnes elpu jūtošu. Pēc koncerta arī Luksemburgas latviešu folkloras kopa "Dzērves" sniedza nelielu koncertu turpat blakus Neiminsteres abatijas agorā un kopā ar no Latvijas atbraukušo horeogrāfu Krišjāni Santu vadīja dančus, kas paildzināja vitalitātes piesātināto etnisko noti koncerta pēcgaršā. Uz vēstniecības sarūpēto vīna glāzi palikušie viesi apguva latviešu danču pamatsoļus un, sviedriem līstot, kārtīgi izdancojās.

Pasākumu virkne Latvijas kultūras dienu ietvaros turpinājās ar Vladislava Nastavševa iestudēto Augusta Strindberga "Jūlijas jaunkundzi", ar ko 2012. gadā režisors debitēja Valmieras Drāmas teātrī. Izrāde tika spēlēta latviešu valodā ar tulkojumu franču valodā. Par iestudējuma kvalitāti liecina gan "Spēlmaņu nakts" nominācijas, gan recenzijas, tomēr līdz Luksemburgai izrāde, šķiet, bija nonākusi jau nedaudz transformējusies un diemžēl daļu savas spriedzes zaudējusi. Aktieru atveidoto tēlu attiecību ķīmija bija pabalējusi, līdz ar to naturālistisko detaļu piesātinātā aktierspēle tiešā skatītāju tuvumā izskatījās nepamatota. Arī režisora priekšplānā izvirzītā kungu un kalpu attiecību līnija nenorezonēja kā aktualitāte. Daļa savstarpējās kaisles bija izdzisusi tieši Ineses Pudžas (Jūlijas jaunkundze) un Mārtiņa Meiera (lakejs Žans) starpā. Savukārt Anta Aizupe virtuvenes Kristīnes lomā, lai arī lielāko izrādes daļu pavadīja somnambuli meditatīvā stāvoklī, karājoties āķī pie izrādes galvenā scenogrāfiskā elementa – kustīga baļķa –, sava tēla zīmējumu un tā iekšējo spriedzi noturēja vispārliecinošāk.

Luksemburgas Konservatorijas auditorijā notika arī ES prezidentūras pašreizējā trio – Latvijas, Luksemburgas un Itālijas – mūziķu "Trio colorato" koncerts, kurā Latviju pārstāvēja Luksemburgā dzīvojošā flautiste Agnese Nikolovska. Lai gan koncertā izskanēja arī Antonio Vivaldi, Džovanni Benedeto, Luka Gretena skaņdarbi, uzsvars, kā jau sagaidāms, tika likts uz latviešu mūzikas kompozīcijām, tostarp Jāņa Mediņa darbiem un tautasdziesmu apdarēm. Uz šo koncertu man neizdevās tikt, bet, apjautājot tos paziņas no latviešu vidus, kam bija iespēja to dzirdēt, saņēmu apliecinājumus par mūziķu kvalitatīvu un profesionālu sniegumu. Koncerts bija arī labi apmeklēts, galvenokārt tāpēc, ka koncerta reklamēšanā un popularizēšanā aktīvi iesaistījās paši mūziķi, personiski uzaicinot savus draugus, kolēģus, audzēkņus. Citādi par šo koncertu varēja uzzināt vien no pašā konservatorijas ēkā izliktajām afišām.

7. maijā notika centrālais kultūras dienu pasākums – tika atklātas trīs dažādas izstādes Neiminsteres abatijas izstāžu zālēs – tekstilmākslinieces Ivetas Vecenānes "Kas dzintaram vēl padomā?", fotogrāfa Andra Zēgnera "Saules akmens" un latviešu tautastērpiem un Dziesmu un deju svētku tradīcijai veltītā izstāde "Latviskās dvēseles raksti". Bija ieradušās arī amatpersonas no Latvijas – tostarp kultūras ministre Dace Melbārde un vēstniece Beļģijā un Luksemburgā Lelde Līce-Līcīte. Runas teica arī Neiminsteres abatijas kultūras centra direktore Ainoa Ačutegī (Ainhoa Achutegui), Luksemburgas Kultūras ministrijas pirmais padomnieks Bobs Krīps (Bob Krieps), Latvijas goda konsuls Luksemburgā Anrī Dīderihs (Henri Diederich) un daudz lūgto viesu. Pēc grūtsirdīgajām un neizturami garlaicīgajām izstādes atklāšanas runām abatijas agoru ieskandināja Luksemburgas latviešu koris "Meluzīna" Luksemburgā dzīvojošās latviešu diriģentes Jūlijas Norveles vadībā. Kora accapella dziedājums bija teicams, to vēl iespaidīgāku darīja abatijas agoras lieliskā akustika. Jāpiebilst, ka šis kolektīvs līdzās "Dzērvēm" ir Luksemburgas latviešu lepnums, par ko citu ES valstu kopienu pārstāvji mūs mēdz apskaust un dažkārt pat pauž zināmu neizpratni, kā tik mazskaitlīgai kopienai (aptuveni 400 personu) var būt tik spēcīgs amatierkora kolektīvs.

Neiminsteres abatijā notika arī saruna ar tautastērpu izstādes "Latviskās dvēseles raksti" idejas un tekstu autoru, latvju rakstu pētnieku un mākslinieku Valdi Celmu. Pēc oficiālās daļas pētnieks, tērpies etnogrāfiskā tautastērpā, pulcēja ap sevi ieinteresētus klausītājus, dalījās ar tiem savās pārdomās, zināšanās un atbildēja uz jautājumiem. Fakts, ka lielākā daļa kultūras dienu pasākumu notika tieši Neiminsteres abatijā, kas ir nozīmīgs gleznainu klinšu un senu mūru ieskauts kultūras centrs, jau vien ir veiksme. Izstādes, kas būs apskatāmas vienu mēnesi, ir iekārtotas profesionāli, un paredzams, ka dienā tās piesaistīs aptuveni 300 apmeklētāju, popularizējot Latviju plašākam cilvēku lokam, kas taču, šķiet, ir visa šī prezidentūras gada pasākumu maratona centrālais uzdevums. Neviltotu interesi apmeklētāji izrādīja gan par 26 eksponētajiem tērpiem no tautastērpu centra "Senā klēts" krājumiem, gan par Ivetas Vecenānes maigos toņos ieturētajiem, ar Latvijas dabas tēmu un izjūtu piesātinātajiem gobelēniem. Īpašu jaunrades dimensiju šiem mākslas darbiem piešķir tajos ieaustais Rīgas Tehniskās universitātes pētnieces Ingas Ļašenko izgudrotais dzintara diegs, ar kura izmantošanu māksliniece savos darbos aizrāvusies tā mirdzuma un enerģētikas dēļ. Tomēr īpaši jāizceļ fotogrāfa Andra Zēgnera lielformāta fotogrāfijas ar gaismas cauraustiem dzintara tuvplāniem, dodot iespēju skatītajiem ieraudzīt 40 miljonu gadu senus pagātnes mirkļus sastingušus akmenī. Lielformāti izstādē bija veiksmīgi izkārtoti garos velvju koridoros ap abatijas iekšpagalmu. Telpa labi rezonēja ar šo senatnīgo noskaņu un deva skatītājiem iespēju doties savdabīgā dzintara izpētes ceļojumā.

Piektdienas vakarā uzstājās duets "Art & Valt", kas koncerta otrajā daļā pārvērtās par trio – latviešu mūziķiem pievienojās šarmantā dziedātāja Lara Belroza (Lara Bellerose) no Beļģijas. Čellists Valters Pūce un pianists Artūrs Cingujevs parādīja augstas raudzes muzikālo sniegumu, apspēlējot visdažādākos mūzikas žanrus un noskaņas, tajā pašā laikā piesātinot savu uzstāšanos ar gaišu humoru un rotaļīgu vieglumu. Bija gan mazliet žēl, ka mūziķiem nācās uzstāties pustukšas zāles priekšā. Šis koncerts atklāja vienu būtisku organizatorisko kļūmi – kultūras dienu pasākumi nebija izreklamēti pašā Luksemburgas pilsētā. Nebija ne afišu pilsētvidē, kas liecinātu par šādu pasākumu, ne manāma atspoguļojuma vietējos medijos. Daļa latviešu kopienas pārstāvju bija jau noguruši vai izvēlējušies aiziet uz Rodrigesu, kas pilsētā sniedza koncertu tajā pašā laikā.

9. maijā, atzīmējot Eiropas dienu, Eiropas Komisijas pārstāvniecība Luksemburgā (Luksemburgas ES māja) sadarbībā ar diplomātiskajām pārstāvniecībām katru gadu rīko svinības Place d’Armes laukumā. Katrai dalībvalstij, kuras pārstāvji to vēlas, tiek piešķirta telts un visas dienas garumā dota iespēja pastāstīt par sevi. Pārsvarā stendos iespējams iegūt informāciju par attiecīgo valsti, kā arī nobaudīt valsts tradicionālos ēdienus un dzērienus. Ap Latvijas stendu šogad kūsāja īpaša aktivitāte, jo vēstniecība Briselē bija sarūpējusi degustēšanai Latvijā ražotus gardumus, tostarp "Rīgas Melno balzamu". Latvija šogad bija goda valsts statusā, tādēļ tika piedāvāts uz brīvdabas skatuves priekšnesumu sniegt jau manis pieminētajiem Luksemburgas latviešu kolektīvam "Dzērves" un korim "Meluzīna". Te nu atkal akmentiņš organizatoru dārziņā, jo visu skaisti sagatavoto, lirisko kora programmu un "Dzērvju" uzstāšanos burtiskā nozīmē aizpūta vējš. Kora liriskais repertuārs pilsētas laukumā troksnī noslāpa pavisam. Pilsētas laukumā labi iederas saksofonu kvartets, kas izpilda slavenu popmūzikas hitu kaverversijas, nevis, piemēram, koris ar latviešu tautasdziesmu apdaru programmu. 

Kultūras dienas noslēdzās ar kamerorķestra "Kremerata Baltica" koncertu Luksemburgas Filharmonijā. Koncerts sniedza patiesu baudījumu, tomēr izbrīnu raisīja fakts, ka nekur neizskanēja vārds "Latvija" un neparādījās informācija, ka šis pasākums arī ir daļa no Latvijas kultūras dienām. Koncerta otrā daļa bija rekviēms, veltīts postošajai karadarbībai Ukrainā un Krievijas autoratīvā režīma upuriem – žurnālistiem un opozīcijas pārstāvjiem. To īpaši uzvēra videoprojekcijas ar upuru vārdiem un krievu mākslinieka un filozofa Maksima Kantora gleznām, kas nesaudzīgi preparēja pašreiz notiekošā kara un Rietumu un Austrumu ētisko vērtību sistēmu sadursmi eksistenciālā reālisma stilā. Diemžēl gleznu videoprojekcijas savā intensitātē brīžiem pārmāca kamerorķestra skanējumu. "Kremerata Baltica" koncerts bija vienīgais no kultūras dienu pasākumiem, kura afišas varēja redzēt arī pilsētā.

Ar nožēlu jāatzīst, ka Latvijas kultūras dienu organizēšanā iztrūcis viens no visbūtiskākajiem posmiem – darbs ar vietējiem medijiem un pasākumu reklamēšana ārpus latviešu kopienas. Tikt mediju dienaskārtībā tiešām nav viegls uzdevums, bet tas ir izdarāms, ja tam laikus pievērš uzmanību un atvēl finanses. Šķiet, vērtīgāk būtu upurēt kādu no pasākumiem, ietaupīto naudu novirzot kultūras dienu plašākai reklāmai – lielformāta afišai pilsētvidē vai reklāmas laukuma iegādei kādā no drukātajiem Luksemburgas laikrakstiem. Labākus rezultātus būtu devusi arī sadarbība reklāmas jautājumos ar vietējo latviešu kopienu, kam jau ir zināma pieredze un iestrādes Latvijas popularizēšanā dažādos pasākumos, kā arī savs paziņu tīkls, ko varētu apzināt un labāk izmantot. Bet pagaidām iznāk, ka plaši pārstāvētie Latvijas mediji stāsta par kultūras dienām Luksemburgā cilvēkiem Latvijā, bet tās apmeklē vien pašu latviešu diaspora... Citiem vārdiem sakot, dārgi pasākumi pārsvarā iekšējai lietošanai...

Vienlaikus kulturāli aktīvajai Luksemburgas latviešu kopienas daļai Latvijas kultūras dienas nebeidzas nekad. Latvijas vēstniecības Luksemburgā nav, tādēļ tajos pasākumos, kurus organizē Luksemburgas valsts un kuros nepieciešams citu tautu vidū pārstāvēt arī Latviju, to dara vietējie latvieši. Tas iespējams, vienīgi pateicoties kopienas entuziastiskajam garam, spējai pašorganizēties un pašfinansēties. Katru gadu Luksemburgas sabiedrība tiek iepazīstināta ar jaunākajām Latvijā tapušajām filmām Austrumeiropas un Centrāleiropas filmu festivālā "CinEast" un ar to saistītajos pasākumos. Entuziasti un brīvprātīgie nodrošina Latvijas stendus ar Latvijas lietišķās mākslas meistaru un ražotāju izstrādājumiem labi apmeklētajā Kultūru un migrācijas festivālā un Luksemburgas Starptautiskajā bazārā (Bazar International de Luxembourg), kas ik gadu notiek valsts lielākajā izstāžu kompleksā "LuxExpo". Luksemburgā bāzētie latviešu kolektīvi – jauktais koris "Meluzīna" un folkloras kopa "Dzērves" – regulāri koncertē visdažādākajos pasākumos Luksemburgā. Tie ir tikai daži piemēri Latvijas kultūras popularizēšanai Luksemburgā. Ar šo visu es gribēju teikt vien to, ka kultūras dienas – tas ir jauki, bet, manuprāt, īsto Latvijas tēla spodrināšanu un reklamēšanu veic latviešu diasporas kultūras entuziasti savā ikdienā. Un ne tikai Luksemburgā. Šos cilvēkus, kolektīvus un biedrības vajadzētu atbalstīt vairāk, novērtējot viņu ieguldījumu Latvijas vārda popularizēšanā, ne tikai latviskās identitātes saglabāšanas centienus diasporas iekšienē.

Gunita Puciriusa
www.satori.lv
2015. gada 28. maijs