Par un ap augusta Latvijai nozīmīgiem datumiem

31.08.2017
Komentāri: 0
IZDRUKĀT

Pēc pērnā gada skaistajiem svētkiem, pieminot 1991. gada 21. augustā pieņemto konstitucionālo likumu "Par Latvijas Republikas valstisko statusu", šogad mani tomēr mazliet pārsteidza pilnīgais klusums masu medijos. Tiesa, visus televīzijas ziņu raidījumus nenoskatījos, taču nevienā interneta portālā nemanīju nekādu atsauci uz šo vēsturisko dienu. Pērn svinībām bija īpašs iemesls, jo apritēja 25 gadi, taču tam nevajadzētu nozīmēt, ka citugad šo svarīgo datumu nepieminam. Bet nevaru teikt, ka biju īpaši pārsteigta. Gadu gaitā esmu noskaidrojusi, ka Latvijas amatpersonām 1990. gada 4. maijs ir daudz nozīmīgāks. To var daļēji saprast, jo tajā dienā Latvijas PSR Augtākā Padome pieņēma Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, ar kuru tika atjaunota Satversmes sapulces 1922. gada 15. februārī pieņemtā Latvijas Republikas Satversme. Šī deklarācija pasludināja 1940. gada 17. jūnija PSRS militāro agresiju kā starptautisku noziegumu un atjaunoja Latvijas Republikas suverenitāti.

1991. gada 21. augusta Konstitucionālais likums grozīja Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas de facto procesu, atsakoties no 1990. gada 4. maija deklarācijā "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" noteiktā pārejas perioda. 1990. gada 4. maijā atjaunot Latvijas Republikas neatkarību de facto vēl nebija iespējams, jo visi finanšu, militārie un administratīvie varas resursi bija Maskavas rokās. Tobrīd nebija arī neatkarīgas valsts likumdošanas bāzes. Soli pa solim – tāds bija vienīgais iespējamais Latvijas neatkarības atjaunošanas ceļš.

Kādēļ es ik gadu izceļu šīs dienas nozīmi, cerot, ka pienāks arī brīdis, kad plašāka sabiedrība katru gadu šīs dienas īpašo nozīmi atcerēsies? Nav jau vajadzīga svētku diena, bet īpaša uzmanība gan būtu jāpiešķir. Laikā, kad mūsu vēsture tiek apklāta ar visādiem "interesantām" idejām, kā šīs dienas atzīmēt, mums ir svarīgi atcerēties, kādēļ un kā mēs nonācām pie atjaunotās de facto neatkarības. 1991. gada 21. augustā pieņemtais Konstitucionālais likums Latvijas vēsturē iezīmē ļoti skaidru izšķiršanos par neatkarību un piederību Rietumu valstu saimei un vērtībām. Likums skaidri un precīzi apliecina Augstākās padomes nostāju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, pamatojoties uz valstiskās nepārtrauktības (kontinuitātes) doktrīnu. Tādējādi, pēc ilgas atrašanās okupācijas varā, atkal tika atjaunota mūsu neatkarība un suverenitāte, ko 1921. gada 26. janvārī Antantes Augstākā padome vienbalsīgi bija atzinusi bez jebkādiem ierobežojumiem.

Konstitucionālo likumu Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma laikā, kad Padomju Savienībā notika valsts apvērsuma mēģinājums. OMON kaujinieki jau bija ieņēmuši Latvijas TV centru, Latvijas radio namu, telefona centrāli un telegrāfa staciju, Iekšlietu ministriju, izdemolējuši Latvijas Tautas frontes mītni. Visā PSRS teritorijā bija ieviests ārkārtas stāvoklis.

Šajā politiski neskaidrajā un bīstamajā laikā Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāti spēja sapulcēties uz sēdi, sagatavot un pieņemt Konstitucionālo likumu. 1991. gada 21. augusta sēdē debates par Konstitucionālā likuma tekstu pārtrauca paziņojums, ka mūsu Augstākajai padomei tuvojas OMON bruņutransportieri. Šādos apstākļos Augstākās padomes deputāti turpināja apspriest Konstitucionālā likuma tekstu un nobalsoja par tā pieņemšanu.

Ar šā likuma pieņemšanu tika noraidītas citas Latvijas Republikas valstiskuma attīstības alternatīvas, piemēram, jaunas valsts veidošana, sarunas par sadarbības iespējām ar PSRS vai jauna savienības līguma slēgšana. Šajā kontekstā Konstitucionālais likums nozīmēja arī uzticības apliecinājumu 1922. gada 15. februāra Satversmei un tajā ietvertajām Rietumu demokrātiskas un tiesiskas valsts vērtībām. 1990. gada 4. maija deklarācija paredzēja jaunas konstitūcijas izstrādāšanu, kas atbilstu faktiskās situācijas vajadzībām un, iespējams, konstitucionāli iekonservētu demokratizēta sociālisma ideoloģiju. Savukārt 21. augusta Konstitucionālā likuma 1. pants paredz, ka Latvijas valstisko statusu nosaka Satversme. Šī izšķiršanās paātrināja Latvijas tiesību sistēmas vērtīborientāciju un reformu. Ar Konstitucionālo likumu skaidri un principiāli tika nošķirtas tiesību telpas. Augstākā padome skaidri noteica: "Latvijas Republikas teritorijā ir spēkā tikai tās augstāko valsts varas un pārvaldes institūciju likumi un lēmumi" (Konstitucionālā likuma 2. pants). Tādējādi Latvijas Republikas teritorijā savu juridisko spēku zaudēja PSRS likumi un citi normatīvie akti.

Latvijas Republika paziņoja, ka turpmāk juridiski saistošas tiesību normas var izdot tikai Latvijas Republikas institūcijas. Satversmes atjaunošana un Latvijas tiesību telpas nošķiršana no PSRS tiesību telpas iezīmēja arī skaidru atjaunotā valstiskuma politisko orientāciju. Konstitucionālais likums balstās uz aksiomu, ka Latvijas Republika ir Rietumu tiesību telpai piederoša valsts, kas atzīst un īsteno demokrātiskas tiesiskas valsts standartus – cilvēktiesības, varas dalīšanu, privātīpašuma aizsardzību un tirgus ekonomiku. Latvijas Republika atbilstoši Augstākās padomes iecerei veidojama kā attīstīta un moderna demokrātiska tiesiska valsts, kas tiecas uz ciešāku sadarbību un integrāciju ar citām demokrātiskajām Rietumu valstīm.

Konstitucionālais likums ir Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas de facto pamats. Šis likums radīja ārvalstīm iespēju atzīt Latvijas valsts neatkarību, savukārt Latvijai tā bija pirmā iespēja praktiski iekļauties Rietumu saimē – pievienojoties ANO un EDSO (tolaik Eiropas Drošības un sadarbības apspriede, EDSA). Tieši atsaucoties uz šā likuma pieņemšanu, mūsu neatkarības atjaunošanu atzina citas valstis, konstatējot Latvijas atgriešanos starptautiskajā kopienā de facto. Man šķiet, ka daudzi mani līdzgaitnieki (visāda vecuma) atcerēsies, kā, elpu aizturējuši, mēs gaidījām nākamās Rietumu valsts Baltijas valstu atzīšanu. Austrālijas valdība bija sestā – 27. augustā.

1991. gada 21. augustam mūsu vēsturē ir politiski liela nozīme. Tomēr jāatceras arī zināms paradokss – šis datums ir gan pagrieziena punkts, gan vienlaikus tas neiezīmē neko principiāli jaunu. Tas ir pagrieziena punkts mūsu 50 gadus ilgajā cīņā pret okupācijas varu un lūzuma punkts mūsu neatkarības atgūšanā. Taču šis datums, kuram šogad atzīmējam 26. gadadienu (jau četrus gadus vairāk nekā pirmajai neatkarībai!), neienesa neko jaunu mūsu pārliecībā par mūsu vietu pasaulē, kā arī vērtībām un kultūru, kurai piederam. 21. augusts nozīmē galēju atgriešanos Rietumos, no kuriem bijām varmācīgi atšķirti. To mums vajadzētu katru gadu atcerēties.

Tomēr Latvijā neatkarības de facto atjaunošanas dienai (21. augustam), lai gan kalendārā tā ir ar likumu ierakstīta kā atceres diena, netiek izrādīta tik liela nozīme kā Igaunijā. Šajā kaimiņvalstī līdzīga 1991. gadā dienu iepriekš – 20. augustā – pieņemta likuma atcere tiek atzīmēta kā svētku diena. Igaunijā 1990. gada 30. martu, kas līdzīgi kā Latvijā 1990. gada 4. maijs ievadīja neatkarības atjaunošanu, neatzīmē kā valsts svētkus, taču igauņi, pretēji latviešiem, svin de facto neatkarības atjaunošanas dienu 1990. gada 20. augustā. Latvijā maz turpinās diskusijas par to, kas ir svarīgāks neatkarības atjaunošanas atceres datums – 4. maijs vai 21. augusts. Igaunijā ir viennozīmīga skaidrība – tas ir 20. augusts.

Lietuvā ar valsts svētkiem situācija ir vēl nepārprotamāka – kaimiņvalstī ir trīs galvenie valsts svētki, kas attiecas uz trim dažādiem Lietuvas valstiskuma laikmetiem. Senās Lietuvas valsti godina ar karaļa Mindauga kronēšanas dienu 6. jūlijā (1253. g.), modernās valsts izveidošanu ar 16. februāri, un valstiskās neatkarības atjaunošanu – ar 11. martu (1990. gada 11. martā tika pieņemta pilnīgas neatkarības deklarācija, bez pārejas perioda).

Latvijā, ja jāsalīdzina 4. maijs un 21. augusts, politiski prioritāte vienmēr ir dota 4. maijam, nevis 21. augustam. Nemazinot 4. maija nozīmi, uzsvērsim, ka bija svarīgi, ka Latvija izrādījās deklarējusi neatkarību vairāk nekā gadu pirms vēlākā 1991. gada augusta puča (1990. gada maijā, protams, nevarēja zināt, cik ilgi 4. maija deklarācijā noteiktais pārejas periods pastāvēs). Līdzīgi arī 1918. gada 18. novembrī Latvijas valsts veidošana sākās ar dibināšanas deklarāciju.

23. augustā lielā daļā Eiropas un arī Latvijā tika atzīmēta staļinisma un nacisma upuru atceres diena. Bijušajā Padomju Savienībā un tās satelītvalstīs staļinisma režīma upuru skaits sasniedza ap 20 miljoniem cilvēku, tomēr, atšķirībā no nacistiem, vairums padomju kara noziedznieku ir palikuši nesodīti. Šogad aprit 78 gadi, kopš Maskavā tika parakstīts Molotova-Ribentropa pakts, un tika pieminēta arī "Baltijas ceļa" 28. gadadiena. Un te nu atkal nonākam interesantā situācijā attiecībā uz vēstures pieminēšanu. Latvijā daudz skaļāk (un jautrāk!) tika atzīmēta Baltijas ceļa gadadiena. Jā, tā toreiz bija milzīga tautas pašapliecināšanās, taču toreiz visi zināja, kādēļ gāja Baltijas ceļā. Tā bija vēlme tieši noziedzīgā pakta 50. gadadienā pasaulei skaidri pateikt, ka Baltijas valstis bijušas okupētas. Pasaule uz Baltijas ceļu skatījās ar cieņu un izbrīnu.

Šogad Latvijas Institūts (LI) bija izdomājis šo dienu atzīmēt ar kūkas dāvināšanu mūsu kaimiņiem. Latvijas Institūts aicināja ikvienu interesentu iesaistīties akcijā "Baltijas simtgades ceļš: vienoti arī svētkos". Akcijas mērķis ir radīt neparastu apsveikumu mūsu kaimiņu tautām – Lietuvai, Igaunijai un Somijai – to simtgadēs. Par to stāsta LI vadītāja Aiva Rozenberga: "Pirmā pasaules kara izskaņā Eiropas kartē dzima 10 jaunas valstis, arī Somija, Igaunija, Lietuva un Latvija. Mūsu valstu simtgades ceļā ir bijis daudz pārbaudījumu, bet cauri tiem ir vēlreiz un vēlreiz nostiprinājusies kaimiņu tautu draudzība un savstarpējs atbalsts grūtā brīdī. Arī 1989. gada 23. augustā apliecinot savu brīvības garu un nosodot nelietīgo Molotova–Ribentropa paktu, trīs Baltijas tautas sadevās rokās Baltijas ceļā un visai pasaulē šādā mierīgā veidā nosūtīja šo svarīgo vēsti. Kopīgi esot par valstiskumu un brīvību, mēs neatkarību atguvām, un šodien vēlamies pateikties Igaunijas, Lietuvas, Somijas tautām, ka kopā varam būt arī priekos un svinēt gaidāmo valstu simtgadi un veidot nākamo simtgadi. Latvijas Institūts aicina ikvienu – pasaki arī tu paldies mūsu kaimiņiem!"

Kad uzzināju par šo akciju, es diezgan ilgi runāju ar Aivu Rozenbergu. Der pieminēt, ka es nebiju vienīgā ELA kongresā, kuru pārsteidza šāda 23.augusta atzīmēšana. Rozenberga man skaidroja, ka ar kūkas dāvināšanu LI vēlas parādīt arī mūsu austrumu kaimiņiem, ka varam arī priecāties pēc tik ilgu gadu okupācijas.

Kā tad šāda dāvināšana izpaudās? Sešos no rīta pie Nacionālās bibliotēkas kūka sāka savu ceļu pie kaimiņiem. Ja kāds vēlas paskatīties notiekošo attēlos, to var aplūkot ŠEIT. Es nevaru teikt, ka biju sajūsmā par ziņu pārpludināšanu sociālajos medijos – 23.augusts pēkšņi kļuvis par izpriecas dienu. Vēl bažas radīja neskaitāmie apsveikumi un komentāri par Baltijas ceļa 28. gadadienu, bet tikai paretam bija kāds ziņojums par Molotova-Ribentropa paktu (pārsvarā no bijušajiem trimdiniekiem). Nevajadzētu mums aizmirst, kas ir 23. augusts, jo šī bija diena, kas, mums neko nenojaušot, izmainīja Baltijas tautu likteni uz 50 gadiem (un ilgāk…).

Pēdējo gadu laikā esmu novērojusi, ka daudzi svin Balto galdautu svētkus, nemaz nezinot, ka iemesls tam ir 1990. gada 4. maijs – neatkarības deklarācijas atjaunošanas deklarācijas diena. Ir zināms risks radīt kādas jautrības vai jaunas tradīcijas, lai atzīmētu vēsturiski un valstiski nozīmīgus notikumus, jo tie mēdz aizsegt to dienu un notikumu patieso nozīmi.

23. augustā Latvijā vizītē ieradās Vācijas jaunais prezidents Franks Valters Šteinmeiers. Šis notikums dienai tomēr piešķīra zināmu nopietnību. Ar Latvijas prezidentu Raimondu Vējoni viņš pārrunāja Baltijas reģiona drošības jautājumi, kā arī Eiropas kopējās problēmas, to skaitā – bēgļu krīze. Jaunais Vācijas prezidents un iepriekš ilgstoši ārlietu ministrs Franks Valters Šteinmeiers Latvijā ir biežs viesis. Šī ir viņa jau astotā vizīte, tomēr ekspertu vērtējumā nozīmīga, jo pirmo reizi prezidenta amatā esot un arī ģeopolitiskā situācija pēdējos gados ir ievērojami mainījusies. Būtiskākais abu valstu prezidentu pārrunātais temats bija reģiona drošība. Šteinmeiers uzsvēra, ka var iedomāties, kā jūtas Baltijas valstu iedzīvotāji pēc Krimas aneksijas. "Es gribētu pateikties ne tikai par laipno uzņemšanu, bet arī par to, ka jūs mani pieņemat 23. augustā. Mēs zinām, cik šis datums ir jūtīgs. Mēs zinām, ka 23. augusts 1939. gadā bija zemākais punkts Vācijas Baltijas attiecībās, kad tika noslēgts Hitlera -  Staļina pakts, kas Hitleram atbrīvoja rokas uzbrukumam Polijai un PSRS ļāva okupēt Baltijas valstis," norādīja Šteinmeiers.

Pēc Vācijas prezidenta vārdiem, pirms gandrīz 30 gadiem Baltijas iedzīvotāji pauda savu uzticību Eiropai, kas ir tik ļoti svarīga arī pašlaik. "Baltijas ceļš notika laikā, kad citiem vēl nebija drosmes piecelties brīvības un demokrātijas vārdā. Un tāpēc es vienmēr pateicos Baltijas valstīm par vēlmi sasniegt brīvību, lai tas izdotos arī Eiropai. Eiropa ir ļoti svarīga tēma, kas vieno mūs arī ārpus divpusējām attiecībām," sacīja Vācijas prezidents.

Teksts: Valda Liepiņa
Foto: www.km.go.lv