Ja Karogs spētu mums izstāstīt...

22.11.2016
Komentāri: 0
IZDRUKĀT

Emocionālākais brīdis šā gada 18.novembra svinībās Luksemburgā bija ilggadējā Luksemburgas latvieša Kārļa Āboliņa Latvijas karoga pasniegšana Luksemburgas latviešiem. Ja vien šis Karogs mums spētu izstāstīt savu stāstu… Tas savas gaitas uzsācis Valmierā, bet vēlāk trimdā devies līdz Āboliņu ģimenei. Tas stāvējis klāt liktenīgos brīžos kā ELJAs (Eiropas latviešu jaunatnes apvienības) 10.kongresā un Ķelnes Dziesmu svētkos 1976. gadā. Pēcāk karogs stāvējis klāt visos Ķelnes svētkos. Šajā vakarā ilggadējais Luksemburgas latvietis (viņš jau 1970ajos gados sāka strādāt vācu bankā Luksemburgā) pasniedza šo karogu Luksemburgas latviešiem, lai tas savu stāstu varētu turpināt kopā ar Luksemburgas kopienu. Atskanot skaļiem aplausiem, klātesošie cēlās kājas un zālē virmoja milzīgs pārdzīvojums un pacilājums, kad divi jaunieši pārņēma karogu no Kārļa Āboliņa rokām. Kā teica kāda sarīkojuma dalībniece: " To karoga parādīšanos neaprakstīt. Gluži kā kādās fantāzijas filmās - teju gaisma no viņa mirdzēja un mūzikas viļņi vēlās. Tāda dāvana!"

Nu jau gadus desmit Luksemburgā tiek rīkots 18.novembra sarīkojums. Sākotnēji tā bija goda konsula Anrī Dīdriha rīkota pieņemšana, tagad šis vakars izveidojies par patiesiem svētkiem un vietējo latviešu koncertu ar viesiem no Latvijas, kā arī diplomātiskā korpusa viesiem. Asociācijas "Luksemburga-Latvija" un goda konsula kopīgi rīkotie svētki kļuvuši par neatņemamu sastāvdaļu no Luksemburgas latviešu dzīves.

Atzīmējot Latvijas Republikas 98.gadadienu, koncertu sāka ar valsts himnu, kam sekoja īsa Asociācijas "Luksemburga-Latvija" priekšsēdes Elīnas Pinto uzruna. Koris "Meluzīna" uzstājās ar trim dziesmām (Vītola/Ausekļa Beverīnas dziedonis, Paula/Petera "Pacel galvu, Baltā māt" un Dārziņa/Jēkabsona "Birzēm rotāts"). Kārtējo reizi izjutu milzīgu saviļņojumu, dziedot nu jau pirms vairākiem gadu desmitiem Austrālijā dziedātas dziesmas, kā arī gandarījumu par to, ka "Beverīnas dziedonis" un "Birzēm rotāts" vēl joprojām palikušas tik dzīvas manā atmiņā. Sekoja Eiropas skolas bērnu aizkustinoša uzstāšanās, dziedot Tiguļa/Bugavičutes "Lec, saulīte". Skolotāji bija izstrādājuši skaistu un nozīmīgu priekšnesumu, kura beigās koris pievienojās, nodziedot pēdējās rindas : "Lec, saulīte, spīdi spoži, rotā puisi, rotā meitu. Lec, saulīte, tumsu šķel, vieno visu latvju tautu." Daudzi tagadējie jaunieši uzauguši mūsu acu priekšā un ir patiess prieks un lepnums noskatīties viņu apgarotajās (neskatoties uz zināmu uztraukumu) sejās, dziedot patriotiskās rindas. Luksemburgas "Dzērves" atkal dalījās ar savu jauno ziņģu repertuāru, kas ir vienlaikus jautrs, bet arī kultūrvēsturisks priekšnesums.  "Mazās Dzērves" un "Stārķīši" dziedāja un muzicēja, labdabīgi puišiem un meitām vieniem otrus apdziedot. Vareni! Garo ceļu pie mums no Hāgas bija mērojusi dziesmu kopa "Ziemeļjūra", kura ciema kukulī atveda Ingas Embovicas komponēto un izpildīto dziesmu "Latvijai".

Sarīkojuma pirmo daļu noslēdza goda konsula Anrī Dīdriha un nesen akreditētās Latvijas vēstnieces Beļģijai, Nīderlandei un Luksemburgai Ilzes Rūses uzrunas. Dīdrihs īpaši pievērsās brīvības jautājumiem, izceļot tās vairākas sastāvdaļas. Parasti domājam par nacionālo, politisko un indivīda brīvību, bet Dīdrihs uzsvēra arī ekonomisko brīvību, kad katram ir tiesības kontrolēt savu darbu un īpašumus. Viņš uzsvēra, ka Latvija ir piedzīvojusi lielākus brīvības ierobežojumus nekā daudzas citas valstis, bet tagad tai ir labas iespējas izveidot ilgtspējīgu ekonomisku attīstību. Nobeidzot savu uzrunu, Dīdrihs citēja Prezidenta Džordža Buša vārdus no 2005.gada 7.maija uzrunas latviešiem Rīgas Mazajā Ģildē: "Eiropas brīvību, ko izcīnīja ar drosmi, vajag nodrošināt ar pūlēm un labu gribu. Tālumā mēs varam redzēt vēl vienu lielu mērķi – ne tikai tirānijas neesamību šajā kontinentā, bet tirānijas beigas mūsu pasaulē. Vēlreiz no mums prasa pieturēties pie saviem principiem un novērtēt citu brīvību. Un vēlreiz, ja mēs veiksim savus mājasdarbus, brīvība pastāvēs."

Rūse izteica savu gandarījumu pirmo reizi būt klāt Luksemburgas latviešu svētkos. Lai gan pirms viņas jau bijuši pieci vēstnieki, latviešu diaspora paliek un attīstās. Patīkami bija dzirdēt viņas atziņas, ka, lai gan skaitliski Luksemburgas latviešu kopiena nav lielākā, tomēr tā noteikti pārstāv vienu no iespaidīgākajiem latviešu profesionālajiem potenciāliem ārpus Latvijas. Rūse pievērsās vairākiem valstiskuma, ekonomiskiem un ārlietu jautājumiem, kā arī diasporas jautājumam. "Kā neizzust atvērtajā un mainīgajā pasaulē? Kā saglabāt latvisko identitāti un tautas garīgo spēku? Pasaules līmeņa izglītība mūs padara ne tikai gudrākus un konkurētspējīgākus, bet arī prasīgākus. Šobrīd ārpus Latvijas dzīvo apmēram 250.000 iedzīvotāju, kas ir 7% no kopējā Latvijas iedzīvotāju skaita un 14% no darbaspējīgā skaita. Ir uzaugusi bērnu paaudze, kuri brīvi runā vairākās valodās un kuru identitāti veido mītnes zemes un izcelsmes valsts sintēze – t.s. third culture kids. Tā ir zinātniska pētījuma vērta tematika".

Man šīs pārdomas īpaši sasaucās ar 18.novembra priekšvakara pārrunām ar vecajiem Austrālijas draugiem Franci un Inesi Svilāniem, kā arī ar viņu dēlu Aleksandru. Mēs pakavējāmies atmiņās par Austrālijā kopīgi pavadītiem brīžiem, kā arī pievērsāmies šodienas un nākotnes jautājumiem, taču viens no mūsu pārrunātajiem tematiem bija tieši šis jautājums par sirds piederību, kultūras piederību un to mijiedarbību. Rūses uzrunas pamattēze bija mūsu, diasporas latviešu, piederība Latvijai un tās attīstības procesiem. Viņa uzsvēra, ka pēdējā gada notikumi ir likuši mums pārdomāt daudz vispārpieņemto patiesību un jauno realitāti. "Latviešus Luksemburgā un latviešus Cēsīs šie starptautiskie procesi skar vienādā mērā", viņa atzīmēja.

Pēc garāka pārtraukuma, kad viesiem bija iespēja iestiprināties un izbaudīt goda konsula un vietējo latviešu sarūpēto dāsno cienastu, sākās otrā daļa, kad asociācijas priekšsēde klātesošos iepriecināja ar trim patīkamām ziņām. Viena bija Kārļa Āboliņa emocionālā karoga dāvināšana. Asociācija šogad nolēmusi iedibināt atzinības balvu kādam vietējam latvietim par savu devumu Luksemburgas latviešu saimei un Latvijai. Šo balvu asociācijas balva nodēvējusi par Mārtiņa balvu, jo Mārtiņa zīme ir gaismas un uguns simbols. Gada tumšajā laikā, gaisma un siltums ļaudīm ir ļoti nepieciešama. Mārtiņa zīme atgādina gailošu ugunskuru. Skaista tradīcija. To saku ne tikai tādēļ, ka man šoreiz bija pārsteigums un gods būt pirmajai šīs balvas saņēmējai "par nerimstošu degsmi un gara gaismu ilggadējā latvietības kopšanā un Latvijas vārda nešanā Luksemburgā", bet gan tādēļ, ka, kā jau katrā sabiedrībā, ir allaž cilvēki, kas varbūt neieņem amatus, bet ir jūtami ar savu darbu un devumu. Būtībā mana devuma cēlonis ir manas Austrālijas trimdas dzīves tālāk nodošana – un par to man (un ceru, ka arī maniem priekštečiem) ir liels gandarījums. Manus draugus Luksemburgā aizkustina tas, ka Austrālijas Latvietī un Brīvajā Latvijā ik pa laikam parādās raksti par mūsu aktivitātēm Luksemburgā.  Trešā ziņa bija pateicības un atzinības vēstule no ELA (Eiropas latviešu apvienība) priekšsēdētāja Kristapa Graša nometnes KaLVe organizētājām Evija Avotiņai un Zandai Lācei, kā arī visiem viņu līdzdarbiniekiem, īstenojot šo vērtīgo pasākumu. Ar sajūsmu un aizkustinājumu noskatījāmies nometnes jaunieša Marka Poļakova veidoto video ar nometnes kora iedziedāto Kaupera dziesmu "Mana dziesma". Koncerta laikā kļuva skaidrs, cik ražīga un darbīga ir Luksemburgas kopiena. Nav mums šeit sava latviešu nama, kas neapšaubāmi stipri apgrūtina mēģinājumu, skolu un pasākumu organizēšanu, taču ar uzņēmību, neatlaidību un goda konsula palīdzību, daudz ir panākts!

Īpašie Latvijas viesi šogad bija muzikantu trio Zane Šmite, Ivars Cinkuss un Katrīna Riekstiņa. Izrādās, ka Luksemburgā bijām pirmā publika, kas dzirdēja trio jaunajā sastāvā. Zani mēs Austrālijā iepazinām tālajā 1989.gadā, kad viņa ar Iļģiem viesojās Austrālijā un viņa ir bieža viešņa Luksemburgā, īpaši strādājot ar "Dzērvēm", bet Ivaru Cinkusu Austrālijā tagad ļoti labi pazīst un viņu atkal satiksim Austrālijas latviešu 56. Kultūras dienās Melburnā šā gada nogalē. Ievadot programmu, Ivars Cinkuss mums atgādināja, cik skaisti ir tas, ka mums ir sava valsts un neatkarība, bet aicināja neaizmirst, cik daudz tas ir maksājis. Tādēļ pirmās dziesmas bija tautas dziesmas ar skumju noskaņu, piemēram, "Kade pārnāksi bālēliņ". Tomēr koncerta noskaņa mazliet pamainījās un trio aicināja klātesošos uzdejot. Tas bērniem nebija divas reizes jāsaka. Sākās lielāku un mazāku bērnu, kā arī pieaugušu dejas. Ar kādu atdevu šajā brīdī mazie sāka lēkāt! Koncerta izskaņā visi kopīgi nodziedājām "Bēdu, manu lielu bēdu" un devāmies atpakaļ pie brīvprātīgo saimnieču un saimnieku sakārtotiem galdiem, kur vēl kādu brīdi varējām pakavēties ar pasen neredzētiem draugiem un paziņām.

18.novembrī vēl uzturējos Briselē darba komandējumā, bet Latvijas Republikas 98. neatkarības gadskārta man iesākās neparasti svinīgā noskaņojumā. Pirms izbraukšanas no Briseles atpakaļ uz Luksemburgu, iegāju kādā stacijas tuvumā kafejnīcā. Pavisam nejauši pie galdiņa man pretī sēdēja kāda man nepazīstama latviete, kurai pie blūzes bija piesprausta "Patriotu nedēļas" raksturīgā sarkanbaltsarkanā lentīte. Smalkjūtīgi pārtraucu viņas darba sarunas un apsveicu svētkos. Viņa bija itin pārsteigta un priecīga. Turklāt viņa uzreiz pastāstīja savai sarunu biedrenei, ka, lai gan mēs esam maza tauta, mēs esam visur… Pārrodoties Luksemburgā varēju izbaudīt visas svētku norises Latvijas televīzijā (jo man mājās ir satelīta televīzija, kas rāda Latvijas raidījumus – jā, tāda man ir paskaužama laime). Koncerts "Manas tautas likteņdziesmas" bija brīnišķīga piedeva svētku kliņģera gatavošanas procesā.

Valda Liepiņa