Eiropa, Eiroparlamenta vēlēšanas un latvieši

27.03.2014
Komentāri: 0
IZDRUKĀT

Sallijas Benfeldes saruna ar Eiropas Komisijas pārstāvības Latvijā vadītāju, ekonomikas zinātņu doktori, profesori Innu Šteinbuku.

Eiropas Komisijai (EK) ir savas pārstāvības jeb "vēstniecības" visās 28 Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs, un savā ziņā EK pārstāvība Latvijā ir kā tilts starp valsts pārvaldi un Eiropas Komisiju. Pārstāvības uzdevums ir gan informēt EK par Latvijā notiekošo, gan informēt Latvijas sabiedrību par Eiropu un aktuālajiem jautājumiem, par kuriem tiek lemts ES.

Maijā Latvijā notiks Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanas, kurās tiks ievēlēti astoņi deputāti no Latvijas, bet cilvēki bieži vaicā, ko var paveikt deputāti, jo visu taču lemj EK? Kāda ir deputātu loma EP, un cik daudz tie var ietekmēt EK darbu?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms ir jāpaskaidro, kāda ir funkciju sadale ES. EK ir izpildvara, tai ir likumdošanas iniciatīva. Tas nozīmē, ka tā var ierosināt likumus, direktīvas u.t.t. EK arī nodrošina likumu izpildes uzraudzību un ir atbildīga par budžetu, ko izstrādā un piedāvā EP apstiprināšanai. EP ir lēmējinstitūcija, – tāpat kā Latvijā Saeima pieņem likumus, ko izstrādā valdība, EP pieņem vai nepieņem likumus, kurus izskatīšanai piedāvā EK. Tiesa, Eiropā lēmumu pieņemšanas process ir mazliet sarežģītāks: lēmumu pieņem ne tikai Eiroparlaments, bet arī Eiropadome un Eiropas Savienības Padome, kuras sastāvā ir valstu vadītāji un ministri. Piemēram, ja tiek piedāvāta kāda direktīva transporta jomā, tas nozīmē, ka tā jāapstiprina gan EP, gan visu dalībvalstu transporta ministriem. Eiroparlamenta loma ir ļoti svarīga. Protams, varam sacīt, ka Latvijai tajā ir ļoti maz pārstāvju un pēc vēlēšanām būs pat par vienu mazāk – tikai astoņi. Taču tikpat labi var teikt, ka arī Vācijai būs tikai 96 deputāti – arī viņiem nebūs vairākuma, jo kopumā tiks ievēlēts 751 deputāts. Savā ziņā Eiroparlamenta darbā var vilkt paralēles ar Latvijas Saeimas darbu, – arī EP darbojas vairākas partijas un nozaru komitejas. Lēmumus iespējams panākt tikai vienojoties, un tas nozīmē, ka jābūt partneriem un domubiedriem, lai varētu aizstāvēt savas intereses. Tādēļ mūsu parlamentārieši strādā komandā, un no viņu prasmes veidot kontaktus un pārliecināt ir atkarīgs ļoti daudz.

Es gribētu aicināt visus mūsu sarunas lasītājus piedalīties Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kas notiks 24. maijā. Tā ir ļoti nozīmīga diena, jo manā ieskatā – no tā, kādi mums būs pārstāvji Eiropas Parlamentā, būs atkarīga Eiropas nākotne. Eiropas nākotne ir mūsu un jūsu rokās. Par iespējām balsot pa pastu, atrodoties ārzemēs, jāinteresējas Centrālajā vēlēšanu komisijā.

Kā jūs domājat, kāds ir iemesls tam, ka tomēr bieži dzirdams uzskats – visu nosaka Eiropas Komisija?

Tas ir mīts. Tad jau varētu arī sacīt, ka Latvijā visu nosaka valdība, taču mēs zinām, ka visi lēmumi tiek pieņemti Saeimā. Pašlaik esmu EK pārstāvības Latvijā vadītāja, bet pirms tam strādāju EK, ES statistikas birojā Eurostat. Vadīju lielu direktorātu, tāpēc zinu, ka jebkurš lēmums jau sagatavošanas procesā tiek apspriests ar dalībvalstīm. Sagatavošanas un apspriežu process ir ļoti sarežģīts. Esmu bijusi lieciniece tam, ka vairākas iniciatīvas netika atbalstītas, jo valstis nebija varējušas savstarpēji vienoties, līdz ar to priekšlikumi netika virzīti tālāk. Ja vairākas valstis kādu dokumentu neatbalsta un neatbalstīs, tad ir skaidrs, ka nav jēgas turpināt tā virzīšanu EP. Taču, ja pret iniciatīvu ir tikai pāris valstu, tad tās tālāka virzīšana ir iespējama, lai arī tā var būt sarežģītāka un vēlamā rezultāta panākšana var ieilgt.

Gribu arī paskaidrot, ka Eiropā ne EP, ne EK nevar lemt par jebkuru jautājumu. Ir lietas, kuru risināšanu dalībvalstis ir deleģējušas EK, piemēram, fiskālās disciplīnas likums, digitālizācija un vienotais tirgus. Taču tikai dalībvalstu ziņā paliek tas, cik liela būs minimālā alga vai pensijas apjoms, kā tiks risināti veselības apdrošināšanas jautājumi. Man bieži jautā, kad mūsu dzīves līmenis tuvināsies ES vidējam dzīves līmenim un ko ES dara, lai to nodrošinātu. Atbildu, ka tiešā veidā ES to nevar izdarīt, nevar pateikt – lūk, rīt jums darba alga būs tāda, kāda ir vidējā alga Eiropā. Eiropa var palīdzēt pastarpināti, ar dažādu instrumentu palīdzību, piemēram, ar Eiropas fondu līdzekļiem veicināt Latvijas dzīves līmeņa tuvināšanos Eiropas līmenim.

Pēdējo nedēļu laikā daudzi Latvijā ir pārsteigti, pat neapmierināti ar to, cik lēni un negribīgi ES rīkojas saistībā ar Ukrainas-Krievijas konfliktu. Izskatās, ka ASV rīkojas daudz uzņēmīgāk un noteiktāk, bet ES tikai runā un runā, un EK neko daudz nedara. Kā jūs to komentētu?

Nevar teikt, ka Eiropa neko nedara.EK un Eiropa atbalsta Ukrainu jau kopš pagājušā gadsimta 90. gadu sākuma. Ukrainā grantu un subsīdiju veidā aizgājušajos gados ir ieguldīti 2,5 miljardi eiro, nemaz nerunājot par kredītiem ar izdevīgiem nosacījumiem. Protams, arī tagad EK mēģina sniegt Ukrainai zināmu palīdzību. Nesen tika pieņemts lēmums piešķirt Ukrainai 11 miljardus eiro, bet ir jāsaprot, kāda būs programma, lai stabilizētu šobrīd katastrofālā stāvoklī nonākušo Ukrainas ekonomiku. Tā ir milzīga nauda, kas tiks ņemta no ES pilsoņu makiem. Eiropa arī sadarbosies ar Starptautisko Valūtas fondu, kad tiks izstrādāti noteikumi kārtējo aizdevumu sniegšanai. Bez tiešās palīdzības ES izskata iespējas piemērot dažādas sankcijas personām, kas vainojamas vardarbībā Ukrainā. Zināmas sankcijas jau ir ieviestas. Bijušajām 18 Ukrainas amatpersonām Eiropā ir iesaldēti finanšu līdzekļi. Tomēr nemainīgi ir tas, ka EK ir ļoti liela nozīme diplomātiskajās sarunās gan ar Ukrainu, gan ar Krieviju.

Ir notikusi ES Ārlietu padomes ārkārtas sēde, ārkārtas Eiropadomes galotņu apspriede (samits), pēc kuras ES nolēma neturpināt sarunas ar Krieviju par iespējamu bezvīzu režīmu. EK un Eiropa cenšas panākt problēmas risinājumu miera ceļā, Eiropa ir par nedalāmu Ukrainu un par to, ka katrai valstij vajag respektēt starptautiskās tiesības un normas. Ko vēl Eiropa var izdarīt? Nav noslēpums, ka daudzas Eiropas valstis ir vairāk vai mazāk atkarīgas no Krievijas gāzes. Kamēr nav atrasti alternatīvi gāzes piegādes avoti, ir grūti runāt par jebkādām tiešām efektīvām sankcijām. Taču, ja ASV spēs nodrošināt gāzes vada izbūvi no valsts ziemeļu daļas uz Eiropu, tas būtiski mazinās ES atkarību no Krievijas gāzes adatas. Tomēr es gribu uzsvērt, ka diplomātiskās pūles un jau ieviestās sankcijas ir ietekmējušas situāciju – Krievijas finanšu tirgi jau ir reaģējuši, rubļa vērtība krītas, tāpat krītas Krievijas lielo uzņēmumu akciju vērtība, savukārt eiro un dolāra vērtība kāpj. Ja nebūtu signālu no Eiropas un ASV puses, nedomāju, ka finanšu tirgos būtu vērojama tik strauja reakcija.

Notikumi Ukrainā ir saasinājuši jautājumu par Krievijas politikas propagandu un atklātiem meliem Latvijas televīzijas kanālos. Ir izskanējuši priekšlikumi vismaz daļējā valsts īpašumā esošajam Lattelecom pārtraukt Krievijas kanālu retranslāciju. Šī propaganda ietekmē daļu mūsu valsts iedzīvotāju, kuri sazinās pārsvarā krievu valodā. Vai, jūsuprāt, vārda brīvību var daļēji ierobežot mūsu valsts drošības labad?

Šim jautājumam ir divi aspekti. Es personiski domāju, ka vārda brīvība ir neatņemama cilvēka tiesību norma. Atceros, ka padomju laikos, kad gandrīz viss bija aizliegts, mēs atradām iespējas lasīt aizliegto literatūru un uzgājām veidu, kā klausīties Amerikas Balsi, BBC vai Brīvību. Mūsu laikos tādu iespēju ir daudz vairāk. Domāju, ka ar aizliegumiem ir grūti panākt vēlamo rezultātu, jo ir pieejams tīmeklis, satelīti, un galu galā cilvēks sadzirdēs to, ko gribēs dzirdēt.

Cits aspekts, ja mēs runājam par Latviju, diemžēl ir tas, ka mūsu sabiedrība ir sadalījusies atkarībā no tā, kurā informācijas telpā cilvēki dzīvo. Ir liela cilvēku grupa, kas dzīvo Krievijas informatīvajā telpā. Tas ir sarežģīts jautājums, kādā veidā motivēt Latvijas iedzīvotājus neatkarīgi no etniskās vai valodas piederības izmantot dažādus informācijas avotus. Manuprāt, motivāciju vajag audzināt, sākot no bērnudārza, skolas, lai katram cilvēkam būtu vēlme domāt, salīdzināt faktus un argumentus un pašam secināt. Galvenais, lai cilvēki saprastu, ka ne viss, kas ir rakstīts vai pateikts plašsaziņas līdzekļos, ir absolūta patiesība.

Kā jūs vērtējat iecerēto skolu reformu, kas paredz ar 2018. gadu mācības tikai latviešu valodā?

Eiropa ir daudzu valodu kopa. Eiropā valodas politikai tiek pievērsta īpaša uzmanība, lai neviena no Eiropas tautām nejustos diskriminēta. Eiropas Savienībā ir 24 oficiālas darba valodas. Pilnīgi visi dokumenti tiek tulkoti šajās valodās, un Eiropa kopj valodu dažādību un kultūru. Tā ir Eiropas bagātība. Es nevaru dot recepti, kā Latvijai rīkoties, jo krievu valoda nav oficiāla ES valoda. Tas ir nacionālās politikas jautājums, un tas ir jārisina Latvijas politiķiem. Ir svarīgi, lai cilvēki rastu motivāciju mācīties svešvalodas. Kad strādāju EK Luksemburgā, sanāksmes bieži notika franču, nevis man labi pazīstamajā angļu valodā, līdz ar to komunikācija bija apgrūtināta, – to es atrisināju, iemācoties franču valodu. Taču jāsaprot, ka cilvēki dzīvo dažādos apstākļos, attieksme pret svešvalodām un arī vēlme tās mācīties var būt dažāda.

Valodas jautājums ir ļoti, ļoti jūtīgs, tāpēc tas jārisina mierīgi, bez īpašām emocijām. Būdama Latvijas Universitātes profesore, varu teikt, ka man ir bijuši ļoti apdāvināti studenti ar ierobežotām valsts valodas zināšanām, un šie talantīgie studenti tomēr nevarēja uzrakstīt diplomdarbu latviešu valodā atbilstošā līmenī. Tas, protams, pasliktināja viņu sekmes. Es toreiz ieteicu uzlabot latviešu valodas zināšanas, sacīju, ka viņi nebūs konkurētspējīgi Latvijas darba tirgū. Manā skatījumā – ja vecāki redz sava bērna nākotni Latvijā, ir tikai normāli, ka latviešu valoda tiek apgūta labā līmenī.

Ko varētu mainīt Šveices referendums, kurā tika nobalsots par to, ka jāatjauno imigrācijas kvotas ES pilsoņiem?

Referenduma rezultāts ir pretrunā ar Eiropas Savienības un arī Eiropas ekonomiskās telpas brīvās pārvietošanās principu. Pie šīs telpas pieder arī Šveice. Tāpēc Eiropa nav sajūsmā par šo referendumu, bet tāda ir demokrātijas būtība, un brīva viedokļa izteikšana ir viens no demokrātijas pamata pīlāriem. Pagaidām referenduma rezultāti vismaz lielākajai daļai ES dalībvalstu neko nemainīs, jo no lēmuma pieņemšanas līdz tā ieviešanas mehānisma izveidei paies laiks, tie var būt pat trīs gadi.

Vai, jūsuprāt, Latvijā kaut kas būtiski varētu mainīties, palielinoties viesstrādnieku skaitam no citām valstīm, kā tas tiek prognozēts? Vai tas neapdraudēs mūsu valodu un kultūru?

Domāju, ka kultūras papildina cita citu. Vai tiks apdraudēta latviešu valoda un identitāte? Divdesmitā gadsimta vidū, kad Portugālē valdīja militāra diktatūra un ekonomika tur piedzīvoja būtisku kritumu, ļoti daudzi jauni portugāļi meklēja laimi citās valstīs un liela daļa palika Luksemburgā. Šobrīd Luksemburgā portugāļu skaits tiek lēsts ap 80 tūkstoši, šī kopiena ir apmēram 16 procenti no Luksemburgas iedzīvotāju skaita. Viņi visi runā luksemburgiešu valodā, kā arī pārzina kaimiņvalstu - vācu un franču valodu. Protams, viņi ir un paliek portugāļi, bet viņi neapdraud ne vietējo valodu, ne identitāti. Vācijā ir ļoti daudz turku tautības cilvēku, bet viņi gandrīz visi runā vācu valodā. Vai iebraucēji var integrēties sabiedrībā, lielā mērā ir atkarīgs no tā, cik gudra ir valdības integrācijas politika.

Laikraksts "Brīvā Latvija"
www.brivalatvija.lv
2014. gada 11. marts