Dzejas dienas Luksemburgā

09.10.2016
Komentāri: 0
IZDRUKĀT

Nu jau par tradīciju Luksemburgas latviešu oktobra kultūras dzīvē ir kļuvušas Dzejas dienas. Šogad, sestdien 8.oktobrī, viesojās dzejniece Inese Zandere un komponists Jēkabs Nīmanis. Jāatzīstas, ka man tikai retu reizi patīk klausīties dzeju paša dzejnieka izpildījumā, bet šoreiz klausoties Ineses Zanderes lasījumā bija tīrā bauda.

Zandere savu stundu garo lasījumu ievadīja ar stāstu iz savas biografijas, skaidrojot, ka šī vakara tēma būšot autobiogrāfiska un biogrāfiska lirika. Ir reizes, kad cilvēka dzīvē ir tādi notikumi, kas sagriež visu pasauli un pasaules izpratni ar kājām gaisā. Tāda reize bija, kad mazajai Inesei bija četrpadsmit gadu. Viņa ciemojās pie savas vecmāmiņas Iecava. Inese nezināja, ka vecmāmiņa kopā ar vectēvu bija izsūtīti un viņa augusi kā "normāls padomju bērns", kas par šīm lietām maz zināja, vēl mazāk apzinājās, ka izsūtījumi skāruši viņas pašas ģimeni. Kāds viesībās jautājis, vai vecmāmiņa vēl atceroties dziesmu, ko vectēvs viņai uzrakstījis. Par lielu pārsteigumu, mazā Inese šo dziesmu jau bija dzirdējusi – viņa bija paguvusi dzirdēt kādus aizliegtos "Čikāgas piecīšu" ierakstus, tostarp Janīnas Ankipānes izpildīto "Laimes ceļš" ("Daudz, daudz ir ceļu druviņā), ko viņas vectēvs bija veltījis savai sievai. Šis gadījums sagriezis Ineses Zanderes dzīvi ar kājām gaisā un izmainījis 14 gadīgā vēsturisko patiesību.

2010. gadā Dobelē notika Kurzemes dziesmu svētku 140. gadadienai veltīto pasākumu kopa, kas pulcēja 122 korus un 7 pūtēju orķestrus no Zemgales, Kurzemes, Vidzemes un Rīgas, kuri piedalījās svētku koncertā Ķestermeža estrādē. Vakarā svētku dižkoncertā, novadniecei, dzejniecei Inesei Zanderei klātesot, skanēja šim atceres pasākumam veltītā balāde "Kurzemes Dziesmu svētki". Šie  Dziesmu svētki notika 1870. gadā – kā vēl vienu piemēru par cilvēka vēsturisko patiesību, Zandere stāstīja, ka viņas vecmāmiņa allaž stāstījusi par šiem Dziesmu svētkiem it kā viņa pati būtu tos piedzīvojusi. Taču vecmāmiņa dzima vairākus gadus pēc svētkiem. Zandere mums lasīja daļu šīs balādes. Cik daiļi, ritmiski skanēja skaistie vārdi, uzburtās ainas. "Soļi kā notis sniegā; par Dobeles baznīcu – tā baltā baznīca, tā akmens pils; Dzied latvieši uz laika pakāpušies; un visa Kurzeme bija stāvus debesīs".

Ar nepacietību gaidu, kad kāds korim komponēs vismaz pirmo lasīto darbu "Bētiņa kontrabass" - tik lielisks ritms un teksts! Man blakus sēdēja draudzene, dobelniece, kura pačukstēja, ka viņas vecāki arī bieži stāstījuši par šo pašu Bētiņu, kurš bija Irlavas skolotāju semināra skolotājs un viens no svētku idejas autoriem. Bija interesanti arī uzzināt, ka Kurzemes dziesmu svētki ienesuši naudu (zelta rubļus) un atlikums tika noziedots Kurlmēmo skolai Jelgavā – arī par šo notikumu dzejniece uzrakstījuši skaistu un līdzībām bagātu dzeju. Klausītājos bija vairāki dobelnieki, kas ar sajūsmu stāstīja, cik brīnišķīgi bijis klausīties par pazīstamajām vietām Zanderes dzejā.

Fascinējoši bija ieklausīties dažos Ineses Zanderes un Ērika Ešenvalda operas "Iemūrētie" libreta tapšanas momentos. Arī šeit dzīves brīži pārvijušies un kāds pirms vairākiem gadiem miegā (sic!) tapis dzejolis daļēji iekļuvis operā. "Uzrunājošs un ļoti būtisks, saturā daudzslāņains darbs, kas, aktualizējot atšķirīgas dzīves vērtības un izvēles nenovēršamību, personiskā un pārlaicīgā mērogā runā par upura neizbēgamību un jēgu. Šādi pirmizrādē 19. maijā Latvijas Nacionālajā operā /…/ sevi pieteikusi Ērika Ešenvalda opera Iemūrētie. Mūsdienīgi postmodernā estētikā veidotais muzikāli skatuviskais darbs, kura žanriskajai definēšanai libreta autore dzejniece Inese Zandere lietojusi apzīmējumu "mītiskā melodrāma", koncentrējas uz gadsimtu teikās un vēstures patiesībā sakņoto būvupura tēmu. Ir svarīgi, ka jaunā opera un tās iestudējums piedāvā gan dziļi personisku traģisku upurētas mīlestības stāstu par radošu personību starp nežēlīgām dzīves izvēlēm, gan atklāj universālus simbolus, gan portretē sabiedrību – no māņticībā balstītiem būvnieku rituāliem un ikdienas dzīves epizodēm līdz ironiski atrādītam pompozam mūsdienu varas ceremoniālam." Tā par operu laikrakstā "Kultūras Diena" rakstīja Inese Lūsiņa. Zandere zināja stāstīt, ka nākamajos mēnešos ir paredzētas vēl kādas izrādes.  Autore savu libretu kā cieņas apliecinājumu velta izcilajam dzejniekam un atdzejotājam Knutam Skujeniekam, Eiropas tautu folkloras latviskotājam.  

Dzejniece vēl pievērsās dažiem biogrāfiskiem momentiem, kā arī Rainim, Aspazijai un savam vecvectēvam Doles Zanderam. Tikai cilvēks ar tik vērīgu un dziļu skatienu var secināt, ka Aspazijas mūsdienu skatījumā "trakajos" tērpos bija izteikts viss Aspazijas laiks. Vēl padalīšos ar dažiem skaistiem izteicieniem, ko, klausoties, paguvu pierakstīt – burti vienmuļi vingro un vingro; valoda tapa no tevis un laika; sapņi Rietumu rūtiņās (par blociņu no Helsinkiem); kad cepures uzzied (par Aspaziju) un sirdī kūp kāpostu zupa (par Āgenskalnu).

Par Inesi Zanderi runājot, nevar nepieminēt viņas lielo devumu bērnu literatūrai. Par grāmatu "Iekšiņa un āriņa" (ko iestudējis Jaunais Rīgas teātris), viņa ieguvusi Literatūras gada balvu. Vēl jāpiemetina, ka pirms vakara priekšlasījuma, Inese Zandere un Jēkabs Nīmanis vairākas stundas pavadīja ar pašiem jaunākajiem Luksemburgas latviešiem skoliņā "Strops", kur viņi skatījušies filmiņu "Lupatiņi", kurai mūziku komponējis Jēkabs Nīmanis, bet tekstu rakstījusi Inese Zandere.  Vecāki stāstīja, ka bērni ar milzīgu interesi un sajūsmu sagaidījuši viesus.

"Man šodien nav balss, dziedāšu ar sirdi" – tā sevi pieteica komponists Jēkabs Nīmanis. Nodziedājis kādas dziesmas no sava pirmā kopdarba ar Zanderi, viņš stāstīja, ka, strādājot ar aktieriem, viņš allaž uzsverot, ka virsvērtība iziet no teksta un tādēļ aicinot dziedāt nevis ar balsi, bet gan ar sirdi. Jau deviņus gadus Jaunajā Rīgas teātrī notiek izrāde "Latvieša mīlestība", kas Latvijas teātra dzīvē ienesa jaunas vēsmas. Izrāde ir veidota pēc reāliem notikumiem/cilvēkiem un aktieru fantāzijas. Izrādē skan Nīmaņa dziesmas, kurām vairākām vārdus sacerējis Vilis Daudziņš (par kuru, ar sev raksturīgu humoriņi, Nīmanis mums paskaidroja "ir reizēm arī aktieris"). Izrādē dziesmas izpilda aktieris Andris Keišs. Lēnas, monotonas dziesmas, kurās, piemēram, apdzied kādu meiteni Gunu (ko Nīmanis nodziedāja Luksemburgas koncertu noslēdzot). Dziesmas par mīlestību un tās spēcīgo ietekmi uz cilvēka ikdienu. Atceros, ka dziesmas tika izpildītas pārspīlētā veidā, it kā latviešu kantrī mūzikas un lauku ballīšu stilā, no otras puses ironizējot par izpildītājiem un dziesmu tekstiem.

Nīmanis ir sarakstījis mūziku vairākām teātra izrādēm. 2010. gadā par mūziku Valmieras teātra izrādei "Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās" viņš saņēma Baltijas Teātra festivāla (Lietuvā) speciālbalvu (labākais muzikālais noformējums) un Spēlmaņu nakts balvu (nominācijā "Gada muzikālās partitūras autors dramatiskajā izrādē"). 2012. gadā Nīmanis saņēma tādu pašu apbalvojumu par mūziku Nacionālā teātra izrādei "Voiceks" un 2011. gadā tika nominēts šai balvai par mūziku izrādei "Kopenhāgena" (Jaunais Rīgas teātris). 2015. gadā par mūziku Latvijas Nacionālā teātra izrādei "Raiņa sapņi" viņš saņēma AKKA/LAA Autora balvu. Vakara ietvaros Nīmanis arī nospēlēja un nodziedāja savu Jāņu tautasdziesmu apdari izrādei "Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās". Nu jā – mazliet trakulīga un neparasta apdare, taču beidzās gan ar tradicionālo "Līgo".

Valda Liepiņa