Dailes teātra gardais ciemakukulis

01.04.2017
Komentāri: 0
IZDRUKĀT

Ko varu teikt? Latviešu dzīve mazajā Luksemburgas Lielhercogistē kļūst arvien interesantāka un piesātinātāka ar notikumiem. Dzīvē kūsā. Marts izvērties par tādu mēnesi, ka nav iespējams vienam cilvēkam visus sarīkojumus izskraidīt! Taču Dailes teātra izrāde noteikti ir viens no augstāk novērtētajiem un apmeklētajiem sarīkojumiem ilgā laikā. Apmeklētāju noteikti bija tikpat daudz kā uz valsts svētku sarīkojumu – vienīgi šoreiz bez bērniem. Tiesa, izrāde notika 28. februāra vakarā, bet to jau var pieskaitīt pie marta notikumiem, vai ne? 

Ar lielu prieku Luksemburgā uzņēmām Dailes teātra aktierus Vitu Vārpiņu, Arti Robežnieku, Ivaru Auziņu, Dārtu Daneviču un izrādes režisoru Intaru Rešetinu. Gardais ciema kukulis bija franču autora Floriana Zellera (1979) luga “Ja tevis vairs nebūtu”. Jāatzīstas, ka es šo izrādi biju jau skatījusies Rīgā, bet, ja nu mums tieši pie durvīm atved izrādi – kā nu neiesi?? Austrālijas lasītāji atcerēsies, ka pirmajos neatkarības gados ik pa laikam mums bija laime skatīties kādu Latvijas teātra izrādi. Toreiz Dailes teātris Austrālijas centros izrādīja Raimonda Staprāna lugu "Četras dienas jūnijā". Tas bija apmēram 1992. vai 1993. gadā. Cits laiks, cita Dailes teātra paaudze. Apmeklējot Latvijas teātrus pēdējos divdesmit gadus, esmu redzējusi šo jauno paaudzi ienākam un izaugam teātrī. Kādu laiku mazāk notikušas Dailes teātra viesizrādes, tādēļ bijām īpaši iepriecināti, ka šāds notikums notiks tieši Luksemburgā. Man bija izdevība mazliet iepazīties ar aktieriem vakarā pirms izrādes, ieturot kopīgu maltīti. Viņi bija noraizējušies par nepazīstamo zāli, par dekorāciju trūkumu – kas un kā viss noritēs. Aktieri vēl bija noguruši, jo no Rīgas izlidoja agrā rīta stundā un no Frankfurtes lidostas brauca ar mašīnu (apmēram trīs stundu brauciens) – kā jau par savu ansambli atbildīgais, pie stūres sēdās režisors Intars Rešetins.  

Kad tuvs cilvēks pēkšņi aiziet no šīs dzīves, paliekošajiem bieži rodas visādi jautājumi. Neizrunātās tēmas, nepateiktie vārdi, neizrādītā mīlestība. Ar šiem jautājumiem jādzīvo tālāk. Bet kā? Vai mēģināt atrast atbildes? Vai sevi mēģināt pārliecināt, ka it kā labi pazīstamais cilvēks bijis pavisam citāds? Vai pavisam otrādi – noraidīt visas pazīmes, kas liktos, ka cilvēks ir citāds nekā tas, ko tik labi esam pazinuši? Atcerēties tieši to cilvēku, ko esam mīlējuši. Zellers cenšas visus šos jautājumus šķetināt ar aktieru palīdzību. 

Kāds tad īsti ir Annas (Vita Vārpiņa) un viņas nelaiķa vīra Pjēra (Artis Robežnieks) stāsts? Vai tas, ko viņi izdzīvoja, vai arī tas, ko Anna šobrīd cenšas saprast? Pēc Pjēra pēkšņās nāves auto katastrofā, Anna atrod piezīmes, kas vedina viņu uz domu, ka viņam bijis slepens romāns ar jaunu aktrisi Loru (Dārta Danēviča). Anna griežas pie savas un vīra drauga Daniela (Ivars Auziņš), mēģinot no viņa uzzināt, vai viņš kaut ko zina. Zīmīgi ir viņa vārdi: "Tā vietā, lai dzīvotu bez viņa, tu gribi iemeslu viņu nemīlēt?" Simts minūšu garajā (vai īsajā) izrādē mēs ar Annu izstaigājam viņas atmiņas un meklējumus, un izjūtam viņas šaubas un bailes. Viņai ir radušās šaubas par sevi un savām attiecībām. Viņai ir sajuta, ka "runāju mirušā valodā". Vai tad mums visiem, kas zaudējuši kādu mīļotu cilvēku nav tādi brīži, kad sarunājamies ar aizgājēju, bet sarunas nu jau šķiet mirušā valodā. Jo atbildes no viņa jau nav. Kā mēs katrs ar to tiekam galā ir atkarīgs no cilvēka. Zellera šo divu pasauļu uztveres dilemmu parāda caur Annas tēlu un viņas meklējumiem. 

Vita Vārpiņa Annas sāpes, izmisumu, apjukumu, skarbumu un Pjēra būtības meklējumus ataino ļoti niansēti. Rodas iespaids, ka viņa ir iekšēji stipra sieviete, kura pēkšņi pārdzīvojot sava mīļotā nāvi jūtas ik kā "no laivas izmesta". Viņa atceras savu nešaubīgo pārliecību, ka Pjērs ir viņu mīlējis tikpat stipri kā viņa viņu. Bet tad – varbūt Lora tomēr bija Pjēra mīļākā? Tiekoties ar Loru, viņa nespēj noskaidrot patiesību. Dārta Danevičas tēlojums rada iespaidu, ka Lora pati izgudro savu stāstu par Pjēru. Daneviča ir patlaban viena no visnoslogotākajām aktrisēm Latvijā – viņai piemīt neparasts mistiskums un iekšēja spriedze, kas brīžiem var arī tikt vērsta uz āru. Šajā izrādē viņas Loras tēls ir ļoti ieturēts, taču nedaudz rotaļīgs, taču tā nešķiet draudzīga rotaļa. Kā skatītājai man ir grūti izlobīt, vai Lora stāsta patiesību, vai jaunajai aktrisei šī šķiet izdevība mazliet attīstīt savus aktrises talantus… Skaidrības nav. Izrādē ir vairākas atkāpes pagātnē, kad Anna atceras ikdienas notikumus, bet nu jau ar aizdomu ēnu. Vai drauga telefona zvans, aicinājums uz vakariņām, bija tikai iegansts tikties ar Loru? Arī Daniela personība ir visai neskaidra. Aizdomīgam cilvēkam viņa rīcība šķistu atbilstoša par Pjēra neuzticību zinošam cilvēkam – bet varētu būt, ka viņš tiešām arī neko nezina. Lai gan izrādes beigās mēs redzam fotoattēlus, kur Pjērs un Lora atrodas Annas un Pjēra iemīļotajā vietā, nav pārliecības, ka tie nav Annas sakāpināto emociju auglis. 

Rīgā redzētajā izrādē skatuves ietērps bija reāls. Dzīvojamā istaba; pie aktrises – mazs dzīvoklītis. Luksemburgā viss skatuves ietērps bija melns – melns aizkars aiz melniem sēdekļiem, melns galds. Līdz ar to aktieri izceļas uz melnā fona. Ir tāda sajūta, ka viņi šajā melnajā pasaulē staigā, kustas un darbojas kā mēnessērdzīgi. Man jāsaka, ka man šis skatuviskais risinājums patika labāk nekā Rīgā redzētais. Izrādei piemita sirreāla sajūta. Mēs runājam mirušā valodā, staigājam pa mirušā takām – un tik un tā neko neizdibinām. Bija vai nebija Pjēram romāns ar Loru? Šai skatītājai mīkla paliek neatbildēta. Tieši neatbildētā mīkla ir daļa no lugas un izrādes šarma. 

Uz izrādi bija ieradusies Ilze Rūse, Latvijas vēstniece Nīderlandē, Beļģijā un Luksemburgā. Viņa izmantoja izdevību sveikt Dailes teātra aktierus Luksemburgā, kā arī uzteikt Luksemburgas latviešu aktīvistus par izrādes rīkošanu. 

Valda Liepiņa
"Austrālijas Latvietis"