Nepareizie jautājumi

14.10.2016
Komentāri: 0
IZDRUKĀT

Filmu "Ausma", kas šonedēļ ieguvusi vairākas "Lielā Kristapa" balvas, kā pēdējo no "Cineast" latviešu filmu programmas izrādīs svētdien, 16. oktobrī, plkst. 18.30 Luksemburgas pilsētas Sinematēkā, piedaloties režisorei Lailai Pakalniņai.

* * *

Pagājušajā sestdienā viena no režisores Lailas Pakalniņas jaunākajām filmām Skurstenis plūca laurus starptautiskajā dokumentālo filmu festivālā Lietuvā – tā ieguva 2.vietu, nu sāks ceļu pa filmu festivāliem Vācijā, Nīderlandē, Čehijā. Pakalniņas otru šāgada jaunumu – dokumentālo filmu Viesnīca un bumba – drīz izrādīs festivālā dokumentART Vācijā. Tagad top spēlfilma Ausma. "Skaists nosaukums," režisore par to saka. 

Filmas nonākšanu pie skatītājiem viņa plāno nākamā gada otrajā pusē. Filma vēstīs par sociālismu 50.–60.gadu Latvijā. Ausma ir kolhozs, kurā norisinās drāma: kopienas interesēs dēls ir nodevis citādi domājošo tēvu. Taču filmā nav varoņu, atzīst režisore. Viņu interesējis saprast, kas notiek, kad saduras dažādu ideoloģiju pārņemti prāti. Filmas darbība notiek no ausmas līdz ausmai, pēdējā kadrā aust saule. Tāpēc nosaukums ir simbolisks. Intervijā režisore stāsta, kāpēc ir svarīgi katram būt ar savu īpašo skatījumu, nezaudēt redzīgumu.

Kinokritiķis Agris Redovičs par izcilo operatoru Ivaru Selecki izteicās, ka caur kameras aci viņš redz to, ko mēs, citi, neredzam, un, iespējams, bez kameras neredz arī pats. Ko tu redzi caur kameras aci?
(Paskatās pa kafejnīcas logu uz betonēto auto stāvlaukumu.)Katrs jau redz citādi. Jaunā filma Ausma, ko taisu, ir tieši par to, ka cilvēkam jābūt viņam pašam. Ar savu iespēju paskatīties uz pasauli. Nevis visi vienādi. Vienmēr atrodas kāds, kas grib, lai visi ir vienādi, un tas attiecas uz visu - gan to, kā cilvēki redz pasauli, gan to, kā viņi izvēlas dzīvot. Nav nepareizību pasaulē. Nav jābūt ne Seleckim, ne Fellīni, lai kaut ko īpašu ieraudzītu.

Vai ieraudzīšanu "pa savam" var trenēt?
Man liekas, ka bērni pavisam noteikti redz katrs citādi. Un tad, nezinu, varbūt skolā viņus novienādo, liekot zīmēt pareizi, rēķināt pareizi. Skolā man pašai bija divi lieli konflikti. Tie bija saistīti ar to, ka redzēju citādi. Es labi zīmēju, bet mums zīmēšanu pasniedza dejošanas skolotāja. Reizēm viņu pamācīju. Tāpēc man bija konflikts un zemākas atzīmes par pieci. Liecībā visi piecnieki, izņemot zīmēšanu. Vecākajās klasēs konflikti bija par ģeometriju, algebru. Man diezgan labi veicās matemātikas olimpiādēs, reiz pat dabūju no desmit iespējamiem punktiem trīspadsmit, jo izdomāju savu formulu. Taču valsts kontroldarbi nepieļāva citādu risināšanu, pat ja rezultāts bija pareizs. Ceļam bija jābūt visiem vienādam, bet es regulāri nonācu pie pareizā atrisinājuma citā ceļā. Tur man bija konflikts.

Kas tev bija padomju laika varoņi? Viena no tiem – Pavļika Morozova – dzīvesstāstu tu izmanto arī savā jaunajā filmā par dēlu, kurš nodod tēvu, un tēvu, kurš pēcāk nogalina dēlu.
Pavļiks Morozovs manas filmas kontekstā ir kā arhetips. Padomju pasaku labais tēls. Ja tagad jāatceras - bērnībā man tādi kā viņš nebija varoņi. Par viņiem nedomāju. Viņi bija izlikti kā ceļazīmes, pēc kurām pionieriem jāorientējas. Vispār interesanti... Ar oktobrēnu likumiem man gāja līdzīgi kā matemātikas likumiem. Pirmie konflikti ar sistēmu sākās, jo redzēju oktobrēnu likumos un pionieru zvērestā konfliktējošas, absurdas lietas. Kaitināju brāli, kurš mācījās, ka oktobrēni ir Ļeņina mazbērni. Tagad padomā, vai Ļeņins ir tavs vectēvs, es teicu.

Vai tas nav zināmā mērā grūti - filmējot "celt augšā" atmiņas par to laiku, detaļās atcerēties absurdu, kurā tika dzīvots?
Kad taisīju savu pirmo spēlfilmu Kurpe, kas skāra padomju laika 50.gadu beigas, teicu: bilde būs ļoti emocionāla, jo tā ir filma par mūsu vecāku jaunību. Ar Ausmu citādi - atmosfēras un telpas būvēšanas ziņā bilde runā par sociālismu 50.–60.gados. Pat septiņdesmitajos. Taču gribu teikt, ka filma nav ne žēlošanās, ne lepošanās ar padomju laiku, kurā esam dzīvojuši. Mēs jau neizvēlamies, kur piedzimt, kad dzīvot. Es domāju, ka tas nekad cilvēkiem nav bijis viegli - iet cauri jebkādām ideoloģiskām sistēmām. Tāpēc negrasos moralizēt. Man nav par ko. 

Varbūt padomju laiks pat izraisīja zināmu dumpīgumu. Es atceros sevi ļoti bieži direktora, mācību daļas vadītājas kabinetā. Regulāri iekritu diskusijās par dzimteni ar mazo vai ar lielo burtu un tamlīdzīgām tēmām. Ar mani nebija viegli, jo biju teicamniece, bet ar sliktu uzvedību – nepārtraukti domāju un visu laiku nonācu pie "nepareizajiem" jautājumiem. 

Kam tu filmē Ausmu – kādiem skatītājiem?
Mans mērķis nav plaša auditorija. Es izbaudu iespēju runāt caur savām filmām, kas vairāk domātas, lai nevis saprastu, bet varbūt lai sajustu. Daudz manu filmu skatītāju ir ārpus Rīgas. 

Filmējot Ausmu, man atkal ir sajūta – cik fantastiski cilvēki mums ir Latvijā! Visās vecuma grupās – vecie cilvēki, pieaugušie, bērni! Filmā ir masu skatu dalībnieki no Kurzemes pilsētām un ciematiem. Šos cilvēkus redzot, man ir skaidrs, ka mūsu valstij ir nākotne. 

Scenāriju sāku rakstīt 2012.gada pavasarī. Rakstīju visur – lidmašīnās, lidostās. Lidmašīnā grūti strādāt, ja ir gaisa bedres. Tad dators lēkā. Bet, gaidot pārlidojumus, mīļuprāt izmantoju stundas rakstīšanai. Frankfurtes lidostā tagad zinu kaktiņus, kur nolīst. Galvenais, lai ir elektrības kontakts, kur pieslēgties. Un nenokavēt nākamo lidmašīnu. Agrāk man bija divas nedēļas gadā, kad atslēdzos no darba – braucu slēpot. Tagad visur internets, aizbraucu slēpot, bet strādāju. Vismaz slēpojot nerakstu. (Smejas.) Filmējot gan atslēdzos no visa cita.

Neskaties, kas notiek apkārt?
Ne gluži. Kad brīva kaut stundiņa, it īpaši kad filmējām naktsmaiņā, pirms tam cenšos paskriet. Vienu dienu skrienu ārā no Tukuma, pēkšņi ieraugu kaut ko briesmīgu. Mikimausu priekšvēlēšanu plakātu! Cilvēki tajos plakātos tik nenormāli sataisīti, ka neizskatās pēc sevis.

Pēc kā tad viņi izskatās?
Es jau saku – pēc mikimausiem! Animācijas tēliem (nelabā izpratnē). Uz vēlēšanām, protams, iešu. Esmu gājusi arī tad, kad jāfilmē. Iepriekšējo vēlēšanu dienā filmējām Picas tieši uz Latvijas un Igaunijas robežas. Liekas, bijām pirmie vēlētāju iecirkņa apmeklētāji Ainažos. Tas jau neprasa daudz laika – nobalsot.

Tava Ausma ir arī par nodevību kopienas ietvaros, par cīņu pret nodevējiem. Vai šī tēma tev neliekas satraucoša šodienas Latvijā?
Principiāli filmā gribēju, lai visi ir latviešu aktieri, bez akcenta. Tur nav krievu, poļu, amerikāņu aktieru. Nav neviena "svešā", uz kuru varētu novelt vainu. Nav "slikto krievu" un "labo latviešu", ne arī otrādi. Viss stāsts notiek vienas nācijas ietvaros, kā tas mums Latvijā realitātē ir. Kurš vairāk pārdodas, uzpērkas, nodod citus? Vai tam ir nacionalitāte? Nav.

Filma nav tik daudz par nodevību, kā par to, ka visi domā vienādi. Jebkādā ideoloģiskā sistēmā tas ir bīstami. Man gribējās radīt stāstu, kurā katrs var identificēties ar situāciju. Protams, ne tik smagu. Stāsts nav par pagātnes vājprātu, tas drīzāk ir brīdinājums. Es skatos uz vēlēšanu plakātiem - ar ko gan tie atšķiras no kādreizējiem padomju murgiem? Tikai ar to, ka Ļeņins un Markss ir nomainīti ar citiem. Vēlme manipulēt nekur nav pazudusi. Diemžēl manu filmu aktuālu padara arī tas, ko pašlaik dara Krievija.

[LASĪT VISU]

Žurnāls "Ir", 2014. gada 1.oktobris
Anda Burve-Rozīte

Foto – Gatis Gierts, F64